Графитовая фея
Шрифт:
Cilveki, kas gul uz gridas, сжались no bailem un uz celiem terauda выползать no istabas. Vinu acis затравленно klejoja pa augumam Jahtu.
– Kurp ta jus visi выползаете?
– jautaja Marina briesmiga balsi.
– Jus busiet mani apustuli!
– Ka teiksi, keniniene tu musu Графитовая, - izteicu вездесущая Nimfa Игоревна, ta atrak visu atguvos.
Protams, neviens Marinu Virtualaja pasaku neesmu uzskatijusi, bet citiem tituliem vinu saka apbert ar galvas lidz kajam. Interesants ir fakts, bet cilveki to daritu to, ko liek! Vina затребовала sev
Otraja diena Marina pieprasa, lai savaktu dzivniekus, krasas ir vinu adas krasa, grafita vai vienkarsu zimuli un novieto uz balta sunas. Visu tonu melna krasa bija izdomats tiem, kas ir padevigs, ticeja jaunu svetumu - Графитовую dievieti.
Tresaja diena Marina ir apnicis spelet pasaku. Vinai ir apnicis savu kermeni, vina velejas but iepriekseja meitene un nav pat pasaku! Bet Dievs ir aizgajis atvalinajuma un nav teikts, cik dienas vai gadsimtu vins aizgaja. Lietu saka plosit jaunas domas, vina velejas kontroli par visiem cilvekiem uz planetas, un ne tikai ar klasesbiedriem! Un ne vairak un ne mazak! Par visiem!
Un ka Dievs visiem cilvekiem parvalda? Un tad vina atcerejas, ka pastav dazadas konfesijas, tas nozime, ka vinai naksies ne visiem cilvekiem sekot, bet tikai par pareizticigajiem. Vina izdvesa noputa palidzibas!
Visu muzu командовала tikai sevi, bet te vajag valdit par visiem! Ne, tas nav butiski gribeja but pasaku! Tris dienas atpusties Dievs - un varetu atgriezties darba! Nogurusi Marina. Ak, esmu nogurusi!
Zveri no neierasta krasa ir kluvusi par launajiem. Par apkartni staveja brutalo rekt. Лаяли krasoti ar vienu krasu suni. Marina paskatijas uz sevi un взревела unisona zveriem.
Istaba ienaca Nimfa Игоревна:
– Ka skaidri pateikt, Jusu Augstiba?
– Es esmu feja! Es gandriz dieviete!
– Piedod, Marina, bet zemes amatos nav titula 'dieviete", bet ir karalis, princese, prezidents.
– Nimfa Игоревна, ar Jums nav iespejams apstridet. Tad dodiet man padomu, ka sekot lidzi visu cilveci?
– Bet kadel tas tev ir vajadzigs? Enas - darbs ir diezgan garlaicigs. Un pec tam, uz geografiskas kartes, Virtualais karaliste-valsts nav redzams. Saprotu, ka tu esi dieviete, vai pasaku, ka es ta uztveru, bet подчиняюсь!
– Esi cilveks, Nimfa Игоревна, atdodiet man ieprieksejo izskatu!
– Marina, отстриги nagi, перекрась mati...
Nimfa Игоревна nepaspeju apdari, ka istaba savas tris cilveki. Vini sabruka uz gridas un sniedzat Marina gars ekrans, kas nesa.
– Ekrans, lai uzraudzitu cilveci!
– mani uzrunaja videjais no tris cilveku varda Olegs, kurs vadija skolas nodarbiba kibernetikas.
– Luk, viss, izradas, var izdarit! Un kapec panoramas ekrans?
– jautaja majestatiski Marina.
– Sis ekrans izstradats, lai uzraudzitu veseliem regioniem. Jums dos vienotas pasaules karti, un taja bus izvietoti rokturi, lai parvietotos pa karti, bet ekrans atspogulos realitati, - atbildeja jauneklis ir izdomata подобострастностью.
Istaba ir devusi karti ar rokturiem, komutacijas un uzstadita ekrana.
– Tas viss ir labi, - novilka Marina, - bet ka es varetu valdit par dveselem cilvekiem?
– Marina, un valdit par dveselem cilvekiem vienmer?
– ironiski jautaja Nimfa Игоревна, stavot nomalus no parvietosanos cilvekiem ar tehniku noverojumi.
– Tu uz ekrana, un ir pietiekami.
– Ko nozime pietiekami?!
– прорычала Marina.
– Ka tad, un tas nozime, ka Dievs vien strada, bet tev tumsa padoto veic kaprize, - turpinaja macit to Nimfa Игоревна.
– Marina, es, ka vecaks draugs, gribu vardu молвить, - teica skaistulis Olegs.
– Oleg, Tu man vardu uz nedelu вымолвите vai uz menesi?
– усмехнулась Marina patmiligi.
– Ir veids, ka sekot cilveku dveselem. Jus tacu tas neuztrauc? Dvesele - dusa, caurduris, - runaja nervozi Olegs, загибая pirkstiem uz rokas.
– Isak, Olegs! Lietu runa!
– paaugstinaja Marina balss.
– Isi nav kur! Nepieciesams nemt optisko skiedru, padarit to puskis. No vienas puses tu busi skatities caur palielinamo stiklu uz izejas skiedru, un skatiens tavs parvarejis dvesele daudziem cilvekiem. Vienu dienu tu esi diezgan прозондируешь visu regionu, un baumas iedzivotaju vidu bus izplatities, ka Virtuala dieviete visu redz.
– Klausieties, vai Jus man patikat! Назначаю Jus saviem pirmajiem apustuliem.
– Vienmer esmu priecigs kalpot dieviem, bet no darba brivaja laika, kura man nav, tapec apustulis but nevaru.
– Протараторил! Ta rikojies dusa, lai dveseles no optiskas skiedras un прицепите to uz ekrana!
– iesaucas Marina priecigi un savertas uz kresla visos virzienos.
Olegs paskatijas uz Lietu, восседающую kresla, vina acis viltigi блеснули, un vins teica:
– Jusu Augstiba, dieviete Jus musu! Ir viena delikata, ludzu, jaiznem visiem izmekletajiem no visam gramatam.
– Ka viniem paliks? Kas bus cinities par taisnibu? Kas bus sargat reputaciju likuma?
– Es ludzu nonemt izmekletajiem no gramatam, nevis no dzives!
– Bet ka mes tiksim labot gramatas aizgajusajiem rakstniekiem? Kur mes autoriem veikt, ja tas nav uz pasaules?
– jautaja Marina.
– Ir nepieciesams, lai izveidotu likumu, saskana ar kuru visi gramatas varoni ir dzivi lidz galam gramatas.
– Tas nav iespejams! Kas Jums pret mani palaidis garam?
– Pats pagajis, - teica Olegs, un izgaja cauri sienai.
– Un ko vins aizbega?
– versas Marina uz Nimfa Igorevne.
– Varetu but un vel runat ar mani. Vinam ir interesants piedavajums un attiecas uz dusu. Dodiet man gramatu no galda, Jus personigi tas lasit? Taja ir visi varoni ir dzivi? Kapec gramata ir attelots dzintars? Ta ka, par cilveku dveselem ir atbildiga vai par to psihologisko noskanojumu?