?auno garu akad?mija, jeb Ne??l?gu mekl?jumu s?rija
Шрифт:
– Mister Chollet, jus saprotat, ka mana gariga aizsardziba ir necaurredzama? Es loti veletos jums palidzet saja izmeklesana, bet tas iesledzas nevilus. Zel, ka nevaru atklat savu lidzdalibnieku vardus, kuri ari visu nakti saldi guleja,» un sarkastiski atmeta rokas. Pat nezinatajam kluva skaidrs, ka vins ir vainigs.
Vina draugi pieliecas un, skiet, klusi smejas. Es dega divejadas jutas: bezgaliga milestiba pret so nekaunigo cilveku un apzina, ka sads nekaunigs cilveks it ka provoceja rektoru uz izlemigu ricibu. Un Coleta kungs nezaudeja seju:
«Es saprotu,» vins plati pasmaidija.
Un Inirans neatbildeja. Vins tikai nedaudz nolaida galvu. Iespejams, sakuma vins grasijas pateikt kaut ko sarkastisku, tacu atturejas, lai neklutu vel sliktak. Vai ari atzina rektora tiesibas pienemt sadus lemumus. Klusums skaneja, bet studentu skatieni kluva satraukti. Ja vini nebaidas sutit kenina delu virtuve, tad parejiem vispar netiks lauts iet. Tikai inkubatori turpinaja smaidit – demoni izdomas, kas varetu sabojat vinu garastavokli!
Un rektors beidzot piebilda:
«Un, ja es dzirdesu kaut vienu sudzibu pret jums, sods dubultosies.» Un ta katru reizi – ar katru jaunu sudzibu – rektors skatijas uz visu auditoriju ar tadu pasu bargu skatienu: – Tas attiecas uz jebkuru launpratigu noteikumu parkapeju. Ne tikai Iniran ir mana melnaja saraksta, es neesmu aizmirsis jusu pagatnes sasniegumus. Stingraki noteikumi naks par labu jums – jusu audzinasanai, ka kartigam studentam – klusai dzivei.
Anaels pacela rokas un gandriz klusi aplaudeja. Vinam pievienojas ari parejie elfi – visi ka viens, taisnam muguram graciozi aplaudeja rektoram. Bet vinu prieks bija viegli izskaidrojams. Gruti bija iedomaties, ka kads no viniem izdara netirus trikus citiem, un ar savu lepnumu diez vai kads aizmirsa iebiedesanu iesvetisanas laika. Un pat rektors nespeja atturet smaidu no vinu uzjautrinosas atzinibas, bet beidza ar parliecibu:
– Un vel: incubi un succubi publiskas vietas tagad ir aizliegts gatavoties majas darbiem! Sim nolukam jusu gulamistabas ir aprikotas ar musu seksologu jaunakajam tehnologijam!
Incubi un succubi pat pec si nebeidza smaidit – nekas viniem netrauce! Bet Janoss peksni izstaipijas, nedabiski iztaisnojot muguru, pacela rokas un ari saka klapet tikai ar pirkstiem, precizi atdarinot elfus. Vina fakultate, saraujoties no klusiem smiekliem, atbalstija. Vairaki cilveki ar raganam lidzigam pierem nokrita uz rokam un saka tricet. Viena Inirana smiekli skaneja atklati un skali. Bet rektors nebija dusmigs uz demoniem:
«Izliecieties, ka jums ir vienalga, mani dargie.» Un man ir vesels saraksts, ko darit parkapejiem – neviens neapvainosies. Ipasi darbinieki.
Izejot no zales, kad klusuma burvestiba jau bija partraukta un troksnis atkal bija apdullinoss, es speju domat tikai par vienu: nez vai tiesam rektors nezinaja, ka tovakar cietusais esmu es? Vai nevelejaties koncentreties uz so? Tad paldies vinam. Vai ari vins joprojam nezinaja? Bet kapec tad peksni sis konkretais gadijums kluva par pedejo pilienu vina pacietiba?
Vini mani panaca koridora un pieskaras ar pirkstiem uz elkona. Es pagriezos un parsteiguma strauji atlecos. Un dvesele, tikai no nevainiga pieskariena, saka dziedat dziesmu, kas smeldza acis. Inirans staveja man prieksa un smaidija – un vins prot smaidit pat bez burvestibas ta, ka tas apgriez jusu iekspusi.
Es loti gribeju uzlikt rokas uz vina krutim. ES nezinu kapec. Vienkarsi noliec to, aizver acis un sajuti, ka pukst vina sirds. Pretojoties sai velmei, es nolaidu acis pret gridu, lai kaut ka padomatu:
«Iniran, nonemiet burvestibu,» es gandriz nozelojami jautaju, bet, izmantojot visu savu gribasspeku, es runaju parliecinosak: «Tu par mani labi pasmejies.» Ko vel tev un taviem draugiem vajag?
– Vai tu smejies? – vins samtaini izdvesa. «Mes vel pat neesam sakusi smieties.»
Es sakodu zobus, it ka es sobrid tiesam varetu uz vinu dusmoties. Bet tas man deva apnemibu:
– Ar viniem! Vai ari es iesu pie rektora un pasudzesos par tevi, ka vins teica!
Pec pauzes vins atbildeja:
– Ne, tu nesudzesies. Tev ir liela pretestiba, tapec es tagad nacu klat. Bet tagad esmu parliecinats, ka jus par mani nesudzesities.
Sasodits, vinam ir taisniba. Si nepatiesa sajuta ieksiene nedeva man izveles brivibu. Es neiesu uz Solu, ja Iniranam pec tam bus nepatiksanas. Es fiziski to nevaru izdarit. Un vins tikpat klusi piebilda:
– Es apsoliju, ka tas bus uz paris dienam. Ta ari bus. Ja tu atnaksi pie manis ritvakar, es to nonemsu. Ja es kaut ko apsolu, es to izpildu. Nomierinies, tev nav ilgi jacies. Un vina to bija pelnijusi.
Man gribejas lamaties – vardi mana galva gandriz ienema formu, bet nekad neizlida ara. Nomierinies! Es vinam piekritu vismaz saja jautajuma. Un vairs nejautajiet, neizradiet vajumu. Tagad laujiet vinam vienkarsi aiziet. But tik tuvu vinam ir nepanesami.
Lauras balss peksni atskaneja no saniem:
«Vai viss ir kartiba, mila?» Tu izskaties satraukts.
Un es paskatijos uz vilkaci ar patiesu, vissirsnigako pateicibu. Musu pedejo tiksanos ar vinu nevaretu saukt par patikamu. Bet kaut ka jau otro reizi Laur mani atbalstija visvajadzigakaja bridi! Narcistisks duncis, kurs nezina, ka pieskatit meitenes, bet jau divas reizes ir burtiski izvilcis mani no virpula aiz skausta. Tagad es pat paspeju pasmaidit:
– Ne, Laur, viss ir kartiba.
– Vai, mila? Citadi es varu palidzet, ja beidzot atzisi, ko velies.
«Oho,» Inirans domigi komenteja. – Un seit ir planots kaut kas interesants. Labi, es liksu jums izdomat, kurs tagad ko visvairak velas.
Vins iedzela, atkal izlikas slims un sajauca savas domas. Bet, kad vins pagaja garam, es saku domat vismaz mazliet sakarigak. Paldies, Laur, bet neklatiene. Tu esi lielisks, mans varonis un tas viss, bet man ari nebus nekada sakara ar tevi! Piespiedu sevi staigat pa gaiteni, lai nejausi neparlektu no vienas nepatikami aizraujosas kompanijas pie citas nepatikami aizraujosas kompanijas.