Kalnu prin?a l?gava
Шрифт:
"Ejam, Amalija," princis veda mani uz prieksu pa akmenainu taku starp augstam eglem. Sniega meza tikpat ka nebija, tikai nobirusas priezu skujas un reti akmeni. Princis mani uzmanigi vadija, censoties nestaigat parak atri, bet tad es nepieversu uzmanibu. Mana galva mezonigi griezas zobrati, no neuzmaniga “tas laikam ir sapnis” savacot sausmigo domu “ko man darit, ja ta ir realitate?”
Un ar so domu vairs nav laika apbrinot skaistumu ka vakar. Un ne agrak, cik labs ir man nezinamais princis. Ir viegli but sasutumam, ka svesinieks man nepieversa uzmanibu, ja doma, ka viss man apkart ir sapnis. Vai ari jusu vards ir atskirigs. Bet ko tad, ja ta ir realitate?
Es dzili ievilku elpu. Skujkoku meza svaigums sajaucas ar ciedra un sandalkoka aromatu, kas naca no princa. No manas kleitas bija neliela ziedu smarza. Bet sapni tie nesmarzo!
Un aukstums, un siltums, un nogurums… Nekam nevajadzetu but tik gaisam. Un es gandriz divas reizes nokritu, bet ne reizi nepamodos.
Smuki.
"Ta ir realitate," es skumji teicu.
Taja bridi mes apstajamies pie udenskrituma, kas bija sasalis ar divainam lastekam.
– Ja, ta ir musu realitate, Amalija. Dod man savu roku, mila.
Mani jau triceja si maiga tona kombinacija un mezoniga vienaldziba, kas taja bija jutama. It ka vins butu nacis seit tukstos reizu ar savu ligavu, it ka nekas neparasts vispar nenotiktu, it ka tas viss butu pilnigs absurds. Ar tadu seju vecais rektors pirmaja septembri pieklajigi, bet pec butibas vienaldzigi saka runu pirmkursniekiem.
Princis tikmer pasmaidija un pakratija galvu. Un tad vins panema manu roku, to, kura maigi kveloja roza turmalins. Vins parbrauca ar pirkstiem pari manai plaukstai, izsekojot sarezgitu rakstu un atraujot manu elpu no peksnas sajutas, un tad vins uzlika savu roku man virsu ta, ka akmeni uz manas plaukstas pieskaras.
No mums atkal vilnveidigi izpluda magija un siltums. Lai gan mana galva riteja mezoniga spele, sapratu, ka kaut kur velak noteikti uzmetisu histeriju.
Ledus saplaisaja, un udens saka dardet straume, apberot mus ar ledus slakatam. Tomer pat udens nebija tik auksts ka virietis man prieksa. Vismaz udens neslepas aiz pieklajibas.
Ne, lai cik skaistas tas butu, es nekad sev neiedomatos tadas kazas.
Un es uz to neskatitos savos sapnos.
4. Aukstais udenskritums
Princis mani veda pa citu celu, neka mes bijam nakusi. Gajam gar sauras kalnu upes augsto krastu, kur ledu ieluza udens straume, centos nepaslidet. Es tiesam negribeju nokrist, un vel jo vairak es negribeju, lai Ales Oldrihs mani noker. Vins ir briniskigs, mana sirds parspej pukstesanu un tric, vins nav virietis – sapnis. Bet mans jautajums ir: vai tas vispar ir ists? Dzivs? Virietis apstajas pie neliela ezera. Udens ribeja un no ta pacelas tvaiki.
"Vai tu neesi nogurusi, Amalija?"
Tas ir divaini, mes gajam nedaudz kajam – es gaju talak uz universitati, bet nogurums bija tads, it ka speki butu izpludusi no manis ka udens straume. Varbut iemesls tam ir tas, ka es joprojam meginaju aptvert apkartejo realitati?
Princis viegli pacela mani un gaja pa mezu.
– Sodien rituals ir beidzies. Pili edisim tikai svinigas vakarinas. Viss bus labi.
"Tu melo…" es klusi nomurminaju, bet vinam likas, ka es vinu saucu varda. Es gribeju saritinaties kamola un raudat, bet pamegini to izdarit gara kleita viriesa rokas! Cik vareju, centos vinam nepiekerties. Mes abi klusejam kariete. Es domaju pajautat Voightam, skiet, ka vins ir normalakais no visiem seit esosajiem. Jo princis uz visiem maniem vardiem atbild ar savu "dargo Amaliju".
Bet, kad atgriezamies, lielaja zale jau bija sarikots mielasts, un likas, ka vini tikai mus gaidija. Baltais galds ir klats ar zalu galdautu, un uz marmora gridas ir zali paklaji. Balts porcelans ar zalu rakstu. Blakus katram viesim ir kristala vaze.
Aless atspradzeja un nonema no mana kakla kaklarotu, un, tiklidz vins to panema roka, ta kluva par sauju atsevisku mazu ziedu.
"Gora ligava katram viesim pieskir ziedu no princa rokam," Voits no aizmugures cuksteja. Es jau biju noguris no ritualiem, kuru nozimi es nesapratu. Turklat visi uzvedas ta, it ka man ka algotai aktrisei viss butu jadara bez saubam.
"Voight, vai es varu jums pajautat…," es iesaku, bet vins devas uz savu vietu, cienpilni pamajot ar galvu un neko nesakot.
Kaut kas cilveku uzskatos nelava man uzmest dusmu lekmi, aizbegt, nekavejoties pieprasit paskaidrojumus – kopuma uzvedieties ta, ka es gribeju. Iespejams, tas bija tapec, ka vini uz mani skatijas ka uz brinumu. Ta es berniba skatijos uz saviem vecakiem, pirms atradu davanu zem egles. Ar magijas gaidisanu, ar ceribu, ka tagad viss bus ne tikai labi, bet ari briniskigi. Es panemu no princa rokam nelielu turmalina ziedu un pasniedzu to katram viesim. Vini pamaja, pateicas un atnesa ziedu uz kristala vazi. Zieds uzreiz paradijas ar savitu balta zelta katu un lapam ar malahita ieliktniem. Rezultata princa rokas bija palicis tikai viens zieds, un tas atkal kluva par piekarinu pie kedes.
Mes apsedamies galda galvgali. Es esmu princa kreisaja puse, Voits labaja puse. Aiz viniem staveja Simone un Dajanka. Talak ar zelastibu sedeja sieviete no laukuma smaragda halata. Katra galda puse bija pavisam devini cilveki, un labas puses gala bija tuksa vieta. Kad es davinaju ziedus, es nepieversu uzmanibu, princis vienkarsi gaja man garam.
Viesi parmainus, sakot ar sievieti no ceremonijas, piecelas kajas un apsveica princi Alosu un Amaliju, noveleja visiem laimi, apsveica viens otru, lepojas ar gada panakumiem…
Ediens uz galda tika pastavigi atjauninats, tika celta maiga gala, sauteta ar darzeniem, sagriezti sieri, augli, saldumi, vini…
Tas bija ta, it ka es butu kada cita gimenes ballite. Ik pa laikam kads pienaca pie princa un man un velreiz teica, cik vins priecajas par Jaunajam ziemas kazam.
– Pasmaidi, princese Dzona-Amalija, – Simona klusi sacija. Kristala stikla atspulga es tiesam izskatijos skumji.
– Kapec jus neesat pie galda, meitenes?
"Kalpi staiga pa virtuvi," vina man cukstus atbildeja, "tas ir liels gods piedalities pasas Ziemas kazas."