Nekromantijas k??das robe?a
Шрифт:
– Nenogibsu, meitin, koma. Daba vel nav noteikta, visi raditaji normali. Tas ir labi, tagad intensivas terapijas nodala vini veiks pilnu diagnozi, tacu neuztraucieties – ir iespejams recidivs. Tagad busim godigi par narkotikam, ietaupiet mums laiku.
«Nebija narkotiku…» Es paskatijos uz smaidoso meiteni labaja puse, it ka aicinot vinu lieciniekam. «Tur pat nebija alkohola.» Es tikko aizmigu.
«Loti, loti slikti…» arsts neapmierinati pakratija galvu. «Protams, mes parbaudisim katram gadijumam, bet butu labak, ja jus melotu.»
– Vai es labak butu augsts? – ES nesapratu.
– Ja. Tad iemesls butu skaidrs. Un tad man beidzas visas iespejas. Tris stundas, meita, tris stundas koma, lidz tavs draugs izdomaja izsaukt atro palidzibu. Vai esat cietis no hipoksijas? Vai jums reibst galva? Vai tavas rokas nejutas?
Vins uzdeva vel dazus jautajumus, uz kuriem es ar prieku atbildeju. Kads prieks ir doties uz reanimaciju tik izcilu cilveku kompanija balta. Viss, ka saka, tiek apguts, salidzinot. Es pamaju Kostjai ar roku – mana pateiciba nebija ne pilites melu: puisis mani tomer izglaba, ka jau biju cerejis. Pat ja vins par to domaja tris stundas. Citadi nav zinams, cik ilgi es butu palikusi saja koma.
Es pat meginaju pacelt galvu, lai uzsmaiditu visiem pilna spara, bet nesmaidigais Igors Vladimirovics uzreiz nospieda manu plecu:
– Guli mierigi, meitin. Vai ari velaties atgriezties? Taupiet savus spekus.
Es noteikti negribeju atgriezties. Tapec vina pazemojas un pat nedaudz aizvera acis, lai demonstretu paklausibu. Un tad vina nodrebeja no balss galva:
– Vai sie nekromanti ir tava pasaule? Cik interesanti!
Tayishka?! Tas bija par daudz. Jebkurai psihei ir punkts
Arsts mani satvera aiz pleciem un piespieda pie gultas. Medmasa kliedza:
– Kas ar vinu? Igors Vladimirovics, kas par…
«Kads soks,» vina balss pat nekustejas. – Turies ciesi, Svetlana.
Pec tam vini mani strauji pagrieza uz saniem un iedura adatu dibena. Taja pasa laika es turpinaju kliegt un raustities, aizrijoties no asaram. Bet burtiski pec minutes mani speki saka atkapties, it ka es butu noguris. Un atkal nopietna seja ar dzilam krokam uz deguna tilta:
– Ka tev iet, meitin? Nac, sastiprinies. Mes visu uzzinasim, mes atradisim iemeslu… Cik ilgs laiks bus vajadzigs, lai tur dotos, Sas?
Un atkal mana dvesele ir gaisa. Pat Tayishka aizmirsa. Tiesa, vardi iznaca gruti:
– K… kapec… es sasodijos?
– Es tev iedevu nomierinosu lidzekli. Neuztraucieties. Pats galvenais, neuztraucies… Tu esi labas rokas, meitin, tikai nenodari sev pari.
Es neaizmigu. Bet mana apzina tik loti nomierinajas, ka vel pec dazam minutem vareju garigi pajautat:
– Tanyukh, vai tu esi seit?
«Seit, seit…» man atbildeja ieksa.
– Kapec tu esi seit?
– Ka lai es zinu? Jusu nekromanti acimredzot ari mani ir sagustijusi…
Es nevareju aizturet nogurusu vaidu un vienkarsi padevos straumes gribai. Varbut mana psihe nemaz nav kartiba. Vai ari si cita pasaule bija kada realitates puse, kura es uz isu bridi biju iestredzis. Un tagad mana apzina un Tanyukhino ir salipusi kopa ta, ka mes esam kopa normala realitate.
* * *
Mani parveda uz intensivas terapijas stacionaru. Vairak testu un jautajumu, tad tie savienoja IV. Igors Vladimirovics, aizpildijis dokumentus, ienaca mana istaba. Vins pagriezas un pa atvertajam durvim kliedza:
– Dim, nac surp. Parunasim pirms aizbrauksanas.
– Kur tu dosies? – nozelojami ievaidejos, sajutusi savu galveno glabeju saja cilveka.
– Tatad mainisimies. Tikai neuztraucies, meita. Reanimatologs seit ir izcils, neskatieties, cik vins ir jauns!
– Vai varu nakt tev lidzi?
Beidzot vins labsirdigi pasmaidija, citadi es saku uztraukties, ka vina lupas nespej izstiepties. Aiz vina paradijas cits virietis. Vins, pat nepaskatidamies uz mani, uzreiz izrava Igoram Vladimirovicam papirus un skatijas uz tiem. Un tad Tayishka mani atkal pacela balsi, histeriski cukstot:
– Tas ir vins, Olja, vins!
– Kas vins ir? – nomurminaju, kaut klusi.
– Mans nekromants! To pasu, kas mani berniba dziedinaja!
Es pieversu skatienu jaunajam arstam. Man bija gruti to redzet, bet pec profila es ar parliecibu vareju pateikt, ka vins ir labs. Apmeram trisdesmit gadus vecs vai nedaudz mazak, matus klaj zila cepure, aizmugure redzama tikai tumsas skipsnas malina. Un profils ir vienkarsi briniskigs, cik vareju spriest no savas perspektivas – ar tadiem deguniem var stradat tikai reanimatologi, lai pacientiem uzreiz gribetos dzivot. Bet es neticigi pamaniju Tanuku:
«Tev bija divi gadi, ka tu man teici… Tu nevareji atcereties vina seju.»
– Paskaties labak, Ol! Jus nekad neaizmirsisit tadu seju!
Otrs arsts piegaja pie manis, ar diviem pirkstiem atvilka plakstinu, paskatijas tuvak un vienaldzigi pamaja. Tad vins saka iztaujat Igoru Vladimirovicu, izmantojot terminus, kurus es nevareju iztulkot krieviski. Un es kluseju, ignorejot zosadu. Un acis ir tumsas! Tik tumsi bruns, ka gandriz melns. Oho! Varbut Tayishka neparspile. Skaists, lai neteiktu vairak. Ja es nebutu bijis tik nopietns, es butu sacis skali blaut.
Vins apsedas uz kresla man blakus tikai pec tam, kad mans glabejs pamaja ardievas un aizgaja.
– Nu, Olga, iepazisimies. Dmitrijs Aleksandrovics. Jums nav jaatceras. Ja viss izdosies, tad pec paris dienam atvadisimies uz visiem laikiem. Vai esat gatavs atveselosanai?
– Loti daudz! – es vinam sirsnigi uzsmaidiju.
– Tas ir labi. Attieksme ir vissvarigaka lieta. Diemzel mes vel neesam noskaidrojusi jusu stavokla celoni. Dala testu bus gatavi lidz ritam – varbut tad situacija klus skaidraka. Ja izsledzam sliktako…