Kaisl?ga izv?le vai l?gava p?c pas?t?juma
Шрифт:
Es nolaidu acis, bet zem krekla krokam neko neredzeju. Vina noslideja no pleca un atklaja vienu kruti. Vel viens neaizmirstams sikums ir sedet uz viriesa, sajust vina dabu, savu kailumu un brivibu.
Adelfs pacela galvu un paskatijas vai nu uz sevi, vai uz audumu, kas mani paslepa. Vins skaidri atrada kaut ko interesantu un pavera lupas, asi izdvesa un sarauca pieri. Vairs neuzmanigi vins aizsedza sezamvietas ar plaukstam un saka tas lenam, bet specigi spiest, liekot man noliekties uz prieksu. Cieta miesa ieslideja starp manam kajam, Adelfs vaideja, un es neuzdrosinajos atvilkt elpu un noverst uzmanibu.
«Veronija… Veronija…» vins elpoja, kustinot gurnus, un snaca, glastidams manu vederu, micot manas krutis, atkal aizsedzot sezamvietas. – Pats pameginasi?
Starp klusajam skanam balss skaneja skaidri. Man bija jasaliek prats, lai saprastu, par ko ir runa.
– Vai tas ir atlauts? – jautaju un jutu, ka nosarku. Pirmo reizi kluva skaidrs, ka viss notiks. Ne driz, nav iespejams, bet tagad, un mana sirds saka sisties no gaidisanas un satraukuma.
«Ja tas liek jums justies labak,» Adelfs isi pasmejas un atkal parvertas par nepacietibu,
Es izdariju, ka man lika, un noliecos uz prieksu, kamer vins steidzigi pacela kreklu. Kad veiklie pirksti glastija mani starp kajam, mani gurni kustejas pasi no sevis. Mana prata iesavas doma par to, ka tas vareja notikt, bet tam nebija nozimes. Vienkarsi nesasaldejiet, vienkarsi turpiniet viegli nospiest un paatrinat.
Adelfs joprojam partrauca, un pirksts atradas pie ieejas.
«Atslabsti,» vins atkartoja, balsi aizsmakusi no sajusmas.
Tik burvigam tonim nevareja pretoties. Es gaidiju un jutu, ka vins mani vero, klusi piespiezot pirkstu un nonemot to. Jauki. Nevis ka citur, bet tomer tas pats. Man aizravas elpa, kad Adelfs velreiz piespiedas un vina pirksts ieslideja ieksa. Miesa skiras ar dzelonu sapem, tas mani ipasi nesatrauca, mani mocija tikai bailes, ka klus vel sliktak.
Es tam gatavojos, un svetlaime izgaisa. Adelfs vaji saspieda un atlaida pirkstu mani, ar ikski glastidams maigo tuberkulozi. Bauda sajaucas ar sapem un aizenoja tas Adelfs palika otru roku zem krekla un noglastija vina augsstilbu. Bija patikami vinu sajust sevi, gribejas sagrozit gurnus, bet bailes no mokam mani nelaida vala.
Es nodrebeju, kad Adelfs mani maigi pastiepa. Vins panema laiku un sastinga, censoties sagadat tikai baudu. Vina kakla siltums aicinaja, vina nesaprata, kad piespieda tai lupas un saka to peksni skupstit. Jo vairak vins spieda uz atsaucigo bumbuli, jo vairak vins uzjundija kaisli, un glasti kluva neregulari. Adelfs izliekas, vina izelpas parvertas vaidos.
Vins uzlika mani uz muguras un guleja man virsu, atbalstot mani uz elkoniem. Skupsts uz lupam, kaisligs, zvanoss, vina krutis piespiesta manejam, atras kustibas… labs lidz vajpratam. Adelfs nolaida vienu roku uz leju, un kaut kas lielaks par pirkstu piespieda ieeju.
– Ta tu to iedomajies? – vins jautaja starp skupstiem.
Es tikai pasmaidiju, lai neteretu laiku stastu stastisanai. Nebija ta, ka likas: bildes pari apskavas reti, bet mes viens otru glastijam ar lupam un kluvam par vienu.
Adelfs noglastija man starp kajam… ar so. Es butu pajautajis vardu, bet es negribeju, lai mani noverstu mitra miesa, kas kustejas un trapija saldaja vieta.
«Atputies,» dziedaja Adelfs. – Un es biju parsteigts. Visi par to runaja tik primitivi, ka… mulkibas. Izradijas, ka viss bija… dzilak.
Vins iedvesa vardus manas lupas, censoties noverst manu uzmanibu, kamer spiediens starp manam kajam pieauga. Es domaju par vina vardiem, atslabinoties un pienemot tos. Adelfs kustejas gludi un atri, sapes nenaca uzreiz. Sakuma bija tikai sajuta, ka mani iespiezas kaut kas, kas nav paredzets sim. Dzemde tika stiepta arvien vairak, sapes pulseja, dega un auga.
Adelfs ienaca pilniba, tad iznaca un sastinga, aizklajot seju ar skupstiem. Vins atrada manas lupas un ieslidinaja meli starp tam, bet es jutu tikai sapes. Viss dega, it ka vins joprojam butu ieksa. Tas noteikti nav tas, kas tika iedomats, bet vilsanas nebija – Adelfs mani alkatigi noskupstija un neatravas, berzeja mani pret krutim, un nepatiksanas izgaisa.
Kad vins ienaca otrreiz, vieglak nekluva. Es skieleju aci un piespiedu sevi atslabinaties, kamer vins lenam kustinaja gurnus. Vina elposana noteica tempu, matracis cauksteja, tumsa izglaba vinu no apmulsuma… tas joprojam bija labi, un to nevareja aizenot.
Es piekeros sikumiem, kas liecinaja par tuvibu, un mokas mazinajas. Bija skaidra sajuta, ka mani kustas kaut kas liels un ciets, izstiepjot mani, dzili iespiezoties.
– Viss ir kartiba? – Adelfs nocuksteja.
Pec galvas majiena vins pacelas uz elkoniem un saka grust atrak. Sapes atkal iedura mani, bet tikai uz bridi. Pec tam paradijas sajutas, kas kliedeja neertibas.
Adelfs snaca ausi, gulta ritmiski ciksteja. Reibinosi iespiesanas, viriesa kermena smagums, grudieni… Biju pilniba apmaldijusies. Bauda parspeja visu pasaule, ta sakrajas starp kajam un izplatijas pa visu kermeni. Neatceroties kaunu, es nobraucu ar rokam gar Adelfa muguru un lejup lidz vina muguras lejasdalai, pat aizsedzot vina sezamvietu. Man patika to apalums un tas, ka muskuli locijas zem adas. Man patika Adelfa sviedri, vina apslapetie vaidi un specigie grudieni. Arvien atrak, arvien biezak, it ka ar to butu par maz, it ka svetlaime neticami dzili sleptos mani.
Конец ознакомительного фрагмента.