Lelle
Шрифт:
Tornis ir cita lieta. Cilveki nezinaja, cik tas ir vecs un kas taja dzivoja pirms tam, tacu gandriz divsimt gadus tas kalpoja par majokli nekromantam burvjam. Meistars Turvons, gars un tievs, it ka nokaltis, ar caururbjosu acu skatienu, kas melns ka elles darva, un tiem pasiem melnajiem matiem, kas sasieti zirgaste pakausi, divsimt gadu laika nemaz nav mainijies. Respektivi, varbut ir palielinajusas dazas kruncinas un sirmie matini, bet kurs gan pamanis tadu sikumu? Vel svarigak ir tas, ka vecvecvectevi vinu aprakstija ta, ka vinu redz mazmazberni.
Lai ari nekromanti izcelas ar savu nejauko raksturu, ipasas bailes meistars Turvons apkartejo ciemu un ne tik talas galvaspilsetas – un lidz ar to ari visas karalvalsts – iedzivotajos nav radijis jau ilgaku laiku. Starp burvjiem jus neatradisit pukainus zakus, vini visi ir vilki; Nu, elles suns ir attarpojis celu starp vilkiem, ko tad tagad? Nepieskarieties bez vajadzibas, un vins jums neaiztiks; un, kad rodas vajadziba, nesteidzies ka traks uz Torni, dauzidamies pa durvim un kliedzot zem logiem, atstaj zimi uz staba pie nokaltusa ozola mala, un burvis pats tevi atradis. Turklat meistars Turvons neuzcela kapsetas, neizsauca launos garus, dodot prieksroku miruso vai noslepkavoto iztaujasanai vinu dzivo radinieku vai krona laba. Un tas, ko vins dara sava torni, ir vina bizness, kura labak nevienam neiejaukties. Un vini neiegaja, un pat lielakoties ne aiz bailem, bet tapec, ka jebkuram pratigam cilvekam ir skaidrs, ka tur, kur nekromants buras, labak nejaukties. Citadi ka lielvalsts aizliedz nejausi apburs!
Ta mes dzivojam.
Neviens nezinaja, ka meistaram ir skolnieks. Augstdzimusais Sieur Gont del Marre nesteidzas visiem pastastit, kur mantinieks pazudis.
Un meistars, protams, nepanema lidzi pamezu, kad devas veikt tumso magiju uz sava nakama klienta majam. Magija nav saistita ar dobju ravesanu un lausanu trenetajiem. Bet pat nekompetentiem cilvekiem nepatik darza gultas; bet labak ir sajaukt nezales ar kapostiem, nevis izsaukt dveseli, kas ir mieriga laba pecnaves dzive, bet peksni izcelt launu liki.
Mariuss neuzdrosinajas kurnet, lai gan katru reizi, kad vina mentors devas uz darbu, vinam bija gruti apspiest velmi lugt, lai vins nak lidzi. Un meistars Turvons, ziniet, atstaja skolenam netirakus un lielakus uzdevumus uz prombutnes laiku, lai vins nesedetu dika, neciestu no mulkibam un neiekaptu vietas, kur vinam vajadzetu. t kapt bez uzraudzibas.
Ta Mariuss sedeja melna torni meza vidu ka apburta princese no pasakas. Vins koslaja par neatrisinamo magijas zinatni, izjauca senas gramatas, iegaumeja ritualus. Ikdienas majsaimniecibas darbi – uzkopsana, darzs ar garsaugiem un stallis ar vienigo iemitnieku melno elles zirgu Garo. Tu nekad nezini, kurs mantinieks tu esi. Pilis var lielities ar savu augsto dzimsanu, bet burvja torni, kamer esi students, tu neesi neviens un nav ka tevi piezvanit. Turklat pareizas kartibas uzturesana majas, un magiski augi, un vel jo vairak, stalla iemitnieks ir ta pati apmacibas sastavdala. Ir jasaprot, ko ar to visu darit un kapec ir ta un ne savadak.
Sakuma bija gruti. Bet rudens lija ar blavam lietusgazem, ziema plosijas ar sniega vetram, agras bailigas pavasara sniegpulkstenites uzziedeja – un no veca Mariusa, kurs loti gribeja macities, bet meistara paskaidrojumos labi saprata, ja viens vards desmit, palika tikai nosaukums. Tagad vins vareja atskirt vienu garsaugu no otra pec smarzas un taustes, pat zaveta un biezeni. Atklaju, ka kartiga gridas mazgasana, pirms uz tas uzzimet piesauksanas apli, lieliski noskano ritualam. Un trakais radijums Garo glastija, pienemdams cienastu, lava vinam izkemmet krepes un noglaudit savu briesmigo seju un necentas nokost pirkstus lidz pat pleciem. Un meistars mereneja savu sarkasmu, izsakot piezimes par dazu augstdzimuso blokgalvju apsaubamo intelektu.
Un nakti, caur miegu, balsis bija dzirdamas pasa apzinas mala. Vini cuksteja kaut ko nesaprotamu, zvanija, solija. Sapna Mariuss domaja, ka no rita vinam vajadzetu pastastit savam mentoram, pajautat, kadi divaini sapni vinam bija, kas vinam zvanija un vai sis zvans ir bistams. Bet no rita es aizmirsu.
Letals negadijums
Pirms rituala vadisanas uzticesanas skolenam,
Izpildi drosibas testu!
Mariuss pilniba neaizmirsa savam tevam doto solijumu, bet ielika to sava atminu vistalakaja plaukta. Nu tiesam, kur vinam tagad meklet ligavu – meza? Senajos Torna kazematos, kas titi muziga tumsa? Vai kapsetas, kur saimnieks vinu saka vest, lai vins iemacitos saost sabruksanas un puteklu izpludes un stradat ar tam? Cik vinam gadu, vinam bus laiks! Savu solijumu lausana, protams, nav pareizi un ir pilnigi apkaunojosa, bet varbut tevs sapratis un vins pats vinu atbrivos no mirkla karstuma dota varda. Un vienalga, lidz razas svetkiem vel ir sesi menesi, nekad nevar zinat, kas var notikt. Kapec uztraukties jau ieprieks? Turklat pavisam driz – viena no astonam Gada Rata asim, diena un nakts, kad tiek veikti loti ipasi rituali un rituali. Jau tris gadus Mariuss bija iepazinies ar nekromantu, budams students, bet lidz sim vins bija uznemts sajos ritualos tikai ar nesapratiga berna tiesibam: «apstajieties, paskatieties, neaiztieciet neko, kur es jums saku, atkartojiet. pec manis.» Un soreiz meistars solija laut vairak. Vins teica, ka skolenam bus nepieciesama palidziba loti svariga un ipasa jautajuma. Ka ar ligavam seit?
Ilgi gaiditas dienas prieksvakara meistars Turvons paveleja studentam izardit gridu visa torni, sakot no pagrabiem lidz pat apsardzes zonai uz jumta, un neaizmirst ar akmeniem klato laukumu starp stalliem un darzenu darzs.
– Kapec tur? – Mariuss brinijas.
«Kad esat pabeidzis, atrodiet atbildi traktata «Par ikgadeja ritena ritualiem,» atbildeja meistars un, neko vairak nesakot, vinu kaut kur nogadaja portals. Un Mariuss, nopusoties un iekares pilni lukodamies bibliotekas loga, riksoja uz aku.
Vins labpratak butu sacis ar traktatu, nevis ar augstdzimusa cilveka nicinatu skrubera darbu, bet meistars teica – skolnieks darija, un nekas cits. Un esiet atraks, preteja gadijuma lasisanai neatliks laika!
Nesa udeni, izspieda lupatas, no melniem akmeniem berza netirumus – to netirumu nebija daudz, bet tik un ta bija biezi jamazga, meistars loti cienija tiribu. Un, kamer manas rokas bija aiznemtas un galva bija briva, es atcerejos tiesi so ritualu traktatu. Galu gala Mariuss to izlasija, ka gan vins to neizlasija! Bet es varu zveret ar jebko, ka tur nebija neka par to, ka dazi rituali noteikti javeic zem klajas debess. Velams – ja, un turpat ir pavasarigie, kopa ar vasarigajiem. Bet pareizi uzzimetie ritualie apli ir svarigaki par griestiem virs galvas vai debesim, un pagraba tiek zimeti apli, zimes ielodetas akmeni ar nepieciesamajiem metaliem un piesucinatas ar speku. Kur pret tiem ir nelidzena akmens platforma, kas bus jakraso ar kritu? Ne, vins, iespejams, vienkarsi kaut ko neatceras vai saprata kaut ko nepareizi. Tapec es steidzos nomazgaties un iebazt degunu gramata.
Bet man nekad neizdevas tikt lidz gramatai. Vins puleja nelidzenos akmenus lidz spidumam, noverteja peksni uzradusos asu luzumu rakstu un stiklveida melnuma dzilumu un brinijas, kapec vins ieprieks nebija pamanijis, cik gruti seit ir akmens? Kapec skiet, ka kaut kur kaut ko tadu jau esmu redzejis? Un tad paradijas meistars. Neapmierinats – Mariuss jau bija loti labi uzminejis savu noskanojumu aiz vina skietami bezkaisligas sejas izteiksmes. Iemeta:
– Pasteidzies. Sakam saulrieta.
Un vel ir atlicis laiks lidz saulrietam, lai noskalotos un pargerbtos tiras drebes. Un kapec ar saulrietu? Galu gala, Axis rituali sakas ritausma un beidzas pusnakti!