Ma?a kara l?gava
Шрифт:
– Lapsa, driz atnesis brokastis.
"Tas ir briniskigi, preteja gadijuma es esmu loti izsalcis," es pagriezos pret vinu.
"Es uzreiz pasutiju to mums diviem, es domaju, ka parbaudisu, vai jus gulejat, kad tas atnaks."
– Vai iesim sodien apskatit cietoksni? – Es nolemu nekavejoties precizet. – Vai jusu plani ir mainijusies?
– Ne, viss ir speka. Man pasam jaiepazistas ar uzticeto mantu.
Brokastis, ko vini mums atnesa, bija diezgan satigas. Divi drosmigi biedri ienesa paplates biroja, nolika tas uz galda un devas prom, censoties parak neskatities uz mani. Joprojam butu! Sajas dalas jauns cilveks un sieviete. Esmu parliecinats, ka klusu par vietejo slavenibu.
Ar lielu prieku edu putru ar ievarijumu, man loti iepatikas kads interesants dzeriens, ar ko mani cienaja no rita: karsta ka teja, bet ar citrusauglu notim.
Krispins deva prieksroku galas karbonadei, nevis putrai, un ievarijumu eda ar bulcinu. Kopigas brokastis bija kaut kas ipasi salds. Pedejos gados no ritiem edu reti, biezak tikai kafiju, un pusdienas jau bija satiga maltite, tacu berniba mamma vienmer piespieda neaizmirst par pirmas edienreizes nozimi.
Kad ediens bija beidzies, Krispins man iedeva savu vakardienas apmetni ar kazokadu, iznema vel vienu, cik varu spriest, ar vilka kazokadu, un devamies ara salnaja gaisa, kas uzreiz saka knibinat musu seju. un paklut zem musu drebem.
"Vel viena skaista diena kalnos," sacija burvis.
Es nesaprotu, vai tas ir joks? Vai ari vins ir nopietni? Man bija slinkums jautat, tapec kluseju.
Nebijam sperusi pat tris solus dzilak pagalma, kad pie mums pienaca militarpersona, kuru iepazistinaja ka garnizona prieksnieka vietnieku.
"Tagad es jums visu paradisu," vins dedzigi sacija, kas tik vienkarsam darbam ka teritorijas izzinasana bija nedaudz parlieku, bet acimredzot seit nebija ko darit, tapec ari sada izklaide tika uztverta ar entuziasmu.
Mus ar burvi aizveda pa cietoksna sienu, lai varetu novertet ta platumu un augstumu, ka ari skatu no augsas, ta teikt.
Japiebilst, ka platums patiesam bija iespaidigs. Mes tris mierigi gajam pa to, un tas nemaz nebija parpildits. Tas bija no pelekiem brugakmeniem, loti kvalitativs darbs, ka saka, lai kalpotu gadsimtiem ilgi.
Pec tam pa loti staviem kapnem atkal devamies leja pagalma, ta ka nevareju vien nodomat, ka te nebutu verts lauzt kaklu.
"Tagad apskatisim pieejamas telpas," sacija Rirs Tritu. – Mums ir viss, kas dzivei nepieciesams!
"Es neredzeju nevienu sievieti," es nevareju to izturet. – Vai jums ir sievietes?
"Ir viss, kas jums nepieciesams dzivei, iznemot sievietes," vins samulsa. – Ieprieksejais garnizona prieksnieks nevareja izturet visu sieviesu rasi. Vins ieradas saja cietoksni pasaules gala pirms divsimt gadiem. Vini saka, ka velak vins dazados veidos "izdzivoja" pat tas dazas damas, kuras seit bija, un kops ta laika kontingents ir bijis tikai virietis.
– Ja. Ta cilveki paliek traki,” es nomurminaju zem deguna, bet vins acimredzot dzirdeja, jo tik zeligi noputas, ka es jutos neomuligi.
Divsimt gadu vientulibas! Nezinu, kas notika ar ieprieksejo prieksnieku, bet acimredzot nekas labs. Varbut vinu pameta milota vai nodeva sieva, tacu vins visus apkartejos nolemja savai brivpratigai noslegtibai.
– Man skiet, ka virtuve nav pietiekami daudz sieviesu? – ES jautaju.
– Ne tikai tur. "Mes ari neesam ipasi labas suvejas," vins paraustija plecus. – Ja, un vakaros ir garlaicigi. Vini seit ir ilgi. Jus pat nevarat noorganizet deju, jus nevarat sarunaties, un, nu, vispar…
Es saprotu, kas viniem “vispar” seit pietrukst. Es paskatijos uz Krispinu uz saniem. Vins ari izskatijas nedaudz apmulsis. Es nezinaju, ka seit ir tads klosteris…
– Paskaties, sis ir kadreizejais ausanas cehs. Masinas ir saglabajusas, jo tas ir apburtas, bet mes nezinam, ka tas izmantot.
Es paskatijos apkart. Patiesam, masinas. Es to redzeju televizora, tas pazibeja mana galva. Es atceros kaut ko par pavedienu, kas ir jaizlaiz, tad kaut kas cits, isi sakot, man tas ir jaizdoma.
"Mums tas vel nebus vajadzigs," ari Krispins paskatijas apkart, "bet mums ir kaut kas jamaina vieteja dzivesveida."
Nakama telpa, kuru sasniedzam, izradijas inventara noliktava. Saimnieciba bija viss nepieciesamais: no spainiem lidz kamanam.
"Mes seit neveicam daudz uzkopsanas," Rirs Treetovs bija nedaudz kautrigs, "bet viss, kas mums nepieciesams, ir pienaciga stavokli."
"Ja, es redzu," burvis atbildeja.
Talak sekoja stalli. Seit staveja divaina izskata zirgi. Diezgan iss, ar platiem nagiem, biezam krepem un astem. Kopuma vini bija pinkaini, tas ir vards, kas ienaca prata.
"Ak, kalnu skaistules," Krispins pasmaidija, ieejot ieksa. – Laba skirne.
Vins staigaja no stenda uz stendu, glastidams zirgu sejas, kaklus un muguru. Vini klusi pienema piekersanos.
"Tie ir loti mierigi un izturigi zirgi," vins pagriezas pret mani. – Ej samilot, nav no ka baidities.
Es netaisijos pieskarties mazajiem dzivnieciniem, jo skaidri zinaju, ka nekad ieprieks nebiju tiem gajusi klat, bet pec uzaicinajuma bija neerti palikt stavam.
Kautrigi piegaju pie tuvaka zirga un uzliku roku uz kakla, uzmanigi izbraucu cauri krepem un ta atkal un atkal. Nomierinosa nodarbe, jaatzist.
Pietiekami parunajusi ar dzivniekiem, izgajam uz kadu zoga ielenktu vietu. Ar interesi paskatijos apkart, jo nesapratu, kam tas domats.
– Musu treninu lauks. Vini to nozogoja, lai varetu mest nazus un saut no loka,” skaidroja deputats. – Nu, praktize burvju panemienus.
Si milziga teritorija ir treninu laukums? Manuprat, tas ir neliela stadiona lieluma.
Viriesi apsprieda dazas ipasibas, es par tam neko nesapratu, tapec vienkarsi neklausijos, bet vienkarsi staigaju surpu turpu, atstajot pedas sniega.