Mans piek?nieks demons
Шрифт:
Rezultata biroja ierodos tikai pusdienlaika, un jau pie durvim sastopu aizdomigo olisekretara Saposnikova skatienu.
– Vai jakai kaut kas nav kartiba? – noskaidroju, sajutusi sevi.
Pakratijusi galvu, vina pazud aiz letes, lai turpinatu mani verot no turienes. Kas tas ir? Skiet, ka kops Korostileva pieklajibas es neesmu devis iemeslu biroja tenkam. Varbut skita?
Bet, kad, pa celam uz biroju, sastopu vel paris tiesi tadus pasus skatienus, parliecinos, ka ne, ta neskita. Man ir viens dross veids, ka uzzinat, kas notiek. Zvaniet visuresosajai un visu zinosajai Ninai Aleksejevnai, vietejai pasaku krustmatei.
“Nina Aleksejevna,” turot talruni ar plecu, es vairakas reizes noklikskinu uz datora tastaturas, lai to ieslegtu. – Vai es cetru stundu prombutnes laika kaut ko palaidu garam? Olja no uznemsanas zonas loti uzmanigi skatas uz mani, un vina nav vieniga.
"Es uzmineju pareizi, Luba Vladimirovna," mans kolegis sazvernieciski cukst. – Kops pasa rita biroja klida runas, ka jums ir intimas attiecibas ar Saposnikova klientu. Vakar jus redzejat roku sadevusies auto izstade.
Es uzliesmoju liesmas. Kas ta par nirgasanos? Intimas attiecibas? Ari zem rokas?
– Nu, Nina Aleksejevna, vai tu saproti, ka tas viss, ka saka, ir mulkibas? – esmu sasutusi, noklusinot balsi. – Ta bija neformala tiksanas, lai parrunatu sadarbibas detalas…
Saja bridi man ir japanem partraukums, jo pie mana biroja durvim klauve.
– Nac ieksa! – es kliedzu, aizsedzot uztvereju ar roku.
Nedaudz atvertaja sprauga paradas suligs ziedu pumpuru kaudze un tikai pec tas kurjera galva.
– Inzenieris Lubova Ivlejeva? – vins zigli jauta.
Aizmirsusi par mana roka satverto cauruli, es pamaju, apburts ar milzigu baltu rozu roku. Tik lielus puskus esmu redzejusi tikai bildes interneta, bet klatiene nekad.
"Ja, tas esmu es," es atbildu pec pauzes.
– Tad sis ir prieks jums.
Atjegusi es izlecu no kresla. Nabaga virs. Vins atnesa mums so puski no pasas autostavvietas, un tam jabut loti smagam.
"Ir vel viena piezime," kurjers pamudina, uzmanigi pasniedzot man ziedus. – Visu to labako.
Turot sev klat erkskainos stublajus, es ar pirkstiem izlaizu ziedlapinas un izmakskereju karti.
"Man jums ir uzdevums, inzenieri Luba: esiet izsalcis septinos vakara. Es jus aizvedisu uz jauno grumbu. Tu gribeji randinu, vai ne? tev bus randins"
14. nodala
Pusdienlaika par manam intimajam attiecibam ar Zdanovu neplapaja tikai tualetes pelejums. Pretiga lieta, starp citu. Tirisanas lidzekli jau atnesu apkopejai mazgaties, bet zalais augums vel ligzdo bodites sturi.
Ziedi bija jaieliek plastmasas spaini, jo biroja nebija piemerotas vazes. Ir biedejosi iedomaties, cik poligrafijas magnats samaksaja par so siltumnicu. Vina koordinatu sistema nav pusmeru: vins rikojas liela meroga un nekaunigi. Kopuma es esmu dusmigs uz vinu: par to, ka vins mani kompromiteja manu kolegu prieksa. Ja puskis butu pat uz pusi pieticigaks, vini neskatitos uz mani ar sim acim un necukstetu. Runajot par Saposnikovu, vins, protams, sauks vinu uz paklaja un atkal saks lamat par vina necienigo uzvedibu. No lietotas MILF tiesi lidz uznemuma galvenajai slampai.
Lai gan nevaru neatzit, ka ziedi ir skaisti. Man nepatik sarkanas rozes to stereotipiskas greznibas del, bet man loti patik baltas rozes. Un pumpuri ir tikai skats saposam acim: lielas, regularas formas. Ja nemaldos, tad skirne ir Polar Star.
Labi, mani apjucis mana sociala dzive. Ir pienacis laiks kerties pie darba. Galu gala es vel neesmu pievienojusies Zdanovas saimnieces, kas nozime, ka es joprojam pati nodrosinaju savu ertu dzivi. Bet, ja slinkums mani uzvares, zinasu, ka man ir rezerves variants. Un kas? Spriezot pec puska, Igors Vjaceslavovics ar sievietem neskopojas.
Bet es, protams, jokoju ar sevi, lai nezaudetu cinassparu. Man ir mazliet par velu klut par noturetu sievieti. Lidz cetrdesmit gadu vecumam smadzenes ir aiznemusas parak daudz vietas galvaskausa.
Izelpojot, es ar jaunu degsmi skatos uz monitoru. Ak un Zdanovs. Tas ielida man galva pret manu gribu. Es jau tris stundas esmu iestredzis biroja un neesmu izdarijis neko nozimigu.
Un, tiklidz es par to domaju, mans telefons atdzivojas. Ekrana neatlaidigi pulse gars vardu savienojums: Zdanovs Igors Vjaceslavovics.
Nemierigi skatos uz kakta stavoso ziedu spaini un mehaniski jutu krekla pogas. Tatad, kapec es esmu tik satraukts? Kad tas zvana, jums tas ir janem.
"Labdien, Igor Vjaceslavovic," es lietiski saku, pieceloties kajas.
"Nu, sveiks, Lubova Vladimirovna," runatajs nokliedz. "Man apnika gaidit, kad jusu inzenieru majestate izlems piezvanit, un es nolemu pats sastadit numuru."
– Vai es apsoliju tev piezvanit?
"Es apsoliju, es nesoliju, bet es gaidiju." Vai tu sanemi slotu?
– Vai tu runa par ziediem? – jautaju, kartejo reizi uzmetot sanis skatienu rozem. – Sanemts. Vini noteikti nebija pelnijusi tik nicigu attieksmi pret viniem. Loti skaisti, paldies. Tiesam nebija verts tos sutit.
– Nac, apgaismo mani, Luba Vladimirovna, kapec gan tu to nedaritu? – poligrafijas magnats aizkaitinati jauta. "Un labak ir domat, ka tu ieduri viniem pirkstu, un neiedarbini vakardienas glevo organu."
Nu, kas vins par cilveku? Ne tikai izdara spiedienu, bet ari censas ieteikt, par ko ir verts runat un par ko ne.
"Es, Igors Vjaceslavovics, esmu garlaiciga sieviete un pieradusi pie emocionala komforta, un jus ar savu ricibu mani loti kompromitejat," ar noputu atzistu. “Viss birojs jau apspriez, no kurienes mana biroja naca puskis videjas algas vertiba…
– Kapec vini tavu generali sauc par skopuli? – Zdanovs mani sarkastiski partrauc. – Vins neskopojas ar algam, kas ir puska vertas darbiniekiem. Ak, un tu man esi parada, Luba. Jus nekad neatmaksasit.
Es saku nepieludzami sarkt. Es kaut ka saprotu, ka sieviete nav virietim neko parada par davanam, un es saprotu, ka vins joko, bet tomer… Vins prot samulsinat.