Mans piek?nieks demons
Шрифт:
Es nolaizu acis un paskatos uz vina plaukstu. Nu vina ir laba un pat nesvist. Pirksti ir kopti, videji drosmigi, gari, uz tiem nav dargakmenu gredzenu. Kapec tad es gribu paslept savu roku zem galda? Mes satiekamies apmeram menesi, un man patik Levs, un Nika vinu apstiprina. Varbut tas ir vina “Lyu-yu-yub” iemesls?
Lai neizskatitos pec skumja dizskabarza un nesabojatu randinu, es tomer uzsmaidu vinam un atgriezu uzmanibu salatiem. Vai man pirmdien pec darba doties uz masazu? Vakar ta neizdevas.
"Man ir biletes uz dzeza koncertu ceturtdien," atkal saka Leva. – Ejam, vai, Lyu-yu-b? Iedomajieties: saksofons, tu, es un sampanietis.
Vispar man patik dzezs. Un, godigi sakot, es ari milu sampanieti, bet kaut kas saja kombinacija man liek izveleties iemeslus, kapec es atteiksos.
– Es nevaru apsolit, Leva. Darba valda nekartiba, generalis pastrada zveribas ar jaunam razosanas prasibam…
– Tadai sievietei ka tev nevajadzetu stradat, – Lova maigi partrauc.
Ka es? Vai tam nevajadzetu darboties? Es gribu stradat. Un man loti patik mans darbs.
"Tu esi radits milestibai," tulit seko paskaidrojums.
Diezgan neskaidrs. Un ko tas nozime: radits milestibai? Ja saja koncepcija ietilpst sedesana majas un kulinarijas prasmju slipesana viriesu vedera laba, tad es esmu loti pret to.
Kas tad ar mani notiek? Virietis loti censas, apbera mani ar komplimentiem un aicinajumiem, un es mekleju vina vardos slazdus.
– Mes tev piezvanisim tresdien, Lev, labi? Mes tur izlemsim.
Vina plauksta atkal nosedz manejo, tapat ka tikls, kas aizsedz valeju taurinu.
– L-y-yub, iesim pie manis, ja? Dzersim divus gadus vecu garnacu (spanu vina paveids – aut. piez.), naskosim kazas sieru un skatisimies Pedro Almodovara sedevrus.
Man Almodovars nepatik. Un ari fon Trirs.
"Paskaties, kurs seit dzer teju," par mums atskan pazistama balss, liekot man nevilus nodrebet. – pats inzenieris Luba.
Mes ar Levu vienlaikus pacelam galvas. Sodien Zdanovs ir bez jakas, zila krekla un bikses. Tas ir tas, no ka musu generalim ir jamacas, lai uzturetu formu. Apdrukas magnats vai nu loti labi prot izveleties apgerbu, vai ari vinam tiesam nav vedera, kas vina vecumam ir gandriz parsteidzosi.
– Labdien, Igor Vjaceslavovic. Ir negaiditi jus seit redzet.
– Man tas ir tik negaiditi. Vel vakar es braucu ar jums pa Maskavas apvedcelu, un nakamaja diena satiku jus sava iecienitakaja estuve. Un ne tikai viens.
Zdanova skatiens krit uz sastinguso Levu, un tad es atceros savas manieres un nolemju vinus iepazistinat:
– Lev, tas ir Igors Vjaceslavovics Zdanovs. Mes viens otru pazistam no darba. Igors Vjaceslavovics, tas ir Levs Jakovlevics Zilbersteins, mans draugs.
– Silbersteins? – Zdanovs skeptiski nosnac. "Ar tadu uzvardu es nerisketu ar vinu doties uz restoraniem." Fili vaveres maksimali baro ar rivmaizi.
Es garigi stenos. Kads vins ir cienijams sovinists. Neticami.
Es ar bazam skatos uz Levu, bet vins acimredzot nav pilniba uztveris nacionalistu splausanas butibu, jo joprojam censas smaidit.
Es negribu smaidit.
– Ja jus neiebilstat, mes ar Levu turpinatu runat.
"Ta tas ir," rupjs nomurksk. "Vakar vina mani cienaja ar pastaisitiem piragiem un bija pateicibas pilna, bet sodien vina pagriez degunu." Ak, un inzenieri musdienas ir nepastavigi.
Silta dedzinosa sajuta izplatas par jusu vaigiem. Vins vienmer pasaka pirmo, kas vinam ienak prata.
"Varbut jus veletos apsesties?" – Leva ierunajas un jautajosi paskatas uz mani. – Lu-jub, tas ir kaut ka neerti…
“Kapec gan neapsesties,” atzime Zdanovs un, man par izbrinu, izvelk kreslu. "Jus varat macities viesmilibu no sava drauga Lyuba, Lyuba." Lai gan vins, visticamak, vienkarsi velas sadalit rekinu.
Es velreiz paskatos uz Levu. Nu kapec vins smaida? Zdanovs pret vinu ir atklati rupjs.
Zdanovs pacel roku, izliek kaut kadu greznu zimi viesmilim un pievers skatienu manam kaiminam.
– Nu, Lev Zilberstein, pastastiet mums, kur jus stradajat un kadas razotnes jus satikat musu cienijamo inzenieri.
Si ir pirma reize, kad es jutos tik apmulsusi. Pirmkart, tapec, ka Zdanovs uzvedas tik lietiski, otrkart, tapec, ka Lova vinam to atlauj. Vins stasta par savu nodalu un to, ka mes vinu satikam nevis darba, bet izrade Satiras teatri. Vismaz pasperiet vinu zem galda, lai apklustu.
– Tatad musdienu inzenierus piesaista maksla un cepsana? – pagriezoties, Zdanovs paskatas uz mani. – Katra diena ir atklasana.
Es nevaru atbildet, jo taja bridi paradas viesmilis un noliek sev prieksa espresso. Pilnigs negods. Visur jutas ka majas.
– Luba, vai tu mums atkal draud ar pogu spradzienu? – Zdanovs jauta aiz kausa un skaidri paskatas zem kakla. "Jusu draugs acimredzot bus laimigs, bet jums un man joprojam ir kaut ka jastrada."
Vins viena raviena iztukso kruzi, izvelk no kabatas rekinu, kas ir parak liels, lai samaksatu par vienu kafijas tasi, un piecelas kajas.
"Labi ar tevi, bet man jaiet," vina skatiens atkal pieversas man. "Es nenoverteju jusu izveli, Luba." Man skiet, ka teatri nav tava lieta.
8. nodala
Igors
– Igores, kas man tagad jadara? – bijusi sieva siksna savas govs skropstas un spodrina savu pecpusi uz adas kresla. – Mana apdrosinasana beidzas, es to palaidu garam.
"Vai tapec jus nacat pie manis, lai kratitu savu punki uz dures?" Atgadinasu, ka mes, Andzela, esam skirusies. Es tev atstaju masinu, tu ubagoji dzivokli. Tad vina klabinas ar saburzitajiem nagiem.