Nosaukts par e??eli
Шрифт:
"Man steidzami vajag kleitu," es cuksteju atpakal.
– Kadu vel kleitu? – mans draugs bija parsteigts.
– Skaists. Es iesu uz naktsklubu.
"Labi," Natasa viltigi saknieba lupas, "pastasti man." Vai tev ir draugs? Ar ko tu iesi kopa? Kapec?
– Man neviens neieradas. Es eju kopa ar kadu pazinu, jus vinu nepazistat. "Es tikai gribu izklaideties," es meloju.
– Tu man kaut ko nestasti, mans draugs. Labi, ejam uz gulamistabu.
Mes ievacamies istaba ar lielu drebju skapi, no kura puse bija spogulstikla.
Natalija atvera skapi – uz pakaramajiem bija dazada veida kleitas. No desmit gabaliniem man patika paris: avenu ar lureksu un lidz gridai un pelnu roza, no bieza auduma, ar nedaudz atvertu kakla izgriezumu un apaksmalu, kas nedaudz atklaj celus. Pec abu kleitu pielaikosanas un spogula prieksa virpinoties, izvelejos otro.
Pirmkart, tas nav tik pretenciozs un svinigs ka pirmais, un, otrkart, avenu tas man neskita gars, jo esmu gars. Nu, vismaz Natasas uzbuve ir tada pati, un tas ir labi.
"Tas jums ir piemerots, nemiet to," Natasa apstiprinaja manu izveli.
– Ak, liels paldies. Ko es daritu bez tevis, draugs? – es priecigi iesaucos un apskavu Natasu.
Vina, priecajusies, ka spej mani iepriecinat, pasmaidija:
– Ko tu saki, it ka tu man nekad nebutu palidzejis?
– Tas ta, es skreju! Skupsts! – Steidzigi ietinot kleitu, vina ielika to soma un prieciga metas uz izejas pusi.
– Cau! Tad pastasti, ka iet.
– Noteikti, cau!
Natasa aizvera aiz manis durvis, un es, entuziasma pilna, ka esmu atradusi kleitu ritdienas braucienam uz klubu, laimigi skreju majas.
Tagad ir pienacis laiks, teiksim, stunda X. Ir pienacis laiks gatavoties sanaksmei.
Es gandriz neizmantoju kosmetiku, man patik dabiska, dabiska kopsana.
Bet ne saja laika. Protams, es negrasos krasot kara krasu, bet es uzklaju skropstas skropstu tusu un izklaju skropstas ar zimuli. Uzkrasosu lupas ar lupu krasu, nedaudz kosaku par so kleitu. Izkemmeju nepaklausigas matu lokas, sanu rotajot ar matadatu ar perlamutra perlitem.
Atliek tikai uzvilkt kleitu, dazus aksesuarus rokasspradzes veida un kediti ar perlamutra piekarinu, un esat gatavs doties ara.
Ak, ja, noteikti izsmidziniet sevi ar savam iecienitakajam smarzam, kuru aromata domine tejas rozes notis.
Ir pusseptini, es kaveju.
Uzmetusi par plecu mazu baltu sominu, vina atri ievilka kajas baltas kurpes ar zemiem papeziem un lidojosa gaita metas uz nolikto vietu.
Tuvojoties kafejnicai Jasmine, es jutu, ka mana sirds saznaudzas no sajusmas.
"Oho, jus esat neatpazistami," Roberts apbrinojami nosvilpa.
– Sveiks, kapec gan to neuzzinat?
– Tu izskaties labi, vienkarsi skaista!
– Paldies, esmu sagatavojies.
– Ejam, taksis jau mus gaida.
Mes piegajam pie masinas, Roberts man ka dzentlmenis atvera aizmugureja sedekla durvis, un es paklausigi apsedos. Vins apsedas otra puse, man blakus. Visu celu nervozi pielagoju kleitas apaksmalu, lai nosegtu celgalus, man nepatika, ka ta bija par isu.
Nonakusi naktskluba ar uzrakstu “Brigantine”, devamies ieksa.
Istaba atskaneja rukona un cigaresu dumi visu apkart parklaja ar balti peleku miglu. Es uzreiz gribeju iztirit rikli, jo nevareju izturet cigaresu dumus.
Sis iestades pastavigie apmekletaji sedeja uz koka galdiem ar mikstiem atzveltnes kresliem. Vini dzera, eda, smekeja, stridejas un zvereja, katrs par savu. Sur tur sedeja miletaju pari, kas apskavas un ik pa laikam skupstijas.
"Ejam tur," Roberts paveleja, noradot uz koka galdu pasa gaitena gala.
Es klusiba sekoju vinam.
Mes apsedamies uz omuliga melna divana, kas atradas neliela paceluma. Apskatijusi edienkarti, pasutijam siltos edienus – galu, kas cepta ar darzeniem, auglu plati, ceptas garneles ar merci un citas uzkodas. Galds bija dasns un garsigs.
– Vai jus veletos sarkanvinu? – ieteica Roberts.
– Patiesiba es nelietoju alkoholu.
"Nenaktu par launu iedzert nedaudz dzeriena, lai palidzetu jums atpusties."
– Tikai viena glaze, ne vairak.
Vins piezvanija viesmilim un driz vini mums atnesa sarkanvina pudeli. Roberts pats to ieleja un, pacelis glazi, sacija:
– Par musu laimigo nakotni!
Es viegli uzsitiju ar savu glazi pret vina glazi, joprojam nesaprotot tosta vestijumu. Par kuru nakotni vins runaja – par musu kopigo nakotni vai par katra individa nakotni? Iedzeru malku vina, un tas izradijas loti garsigs, pirags un salds. Es pabeidzu savu glazi un jutu, ka gradi sitas mana galva. Atturosa spriedze pazuda, un es pat kluvu jautrs.
Skalas muzikas skanas aicinaja dejot.
Uz deju gridas pari raustijas visadi.
Meitenes meginaja griezties, demonstrejot savus likumus un valdzinajumu. Puisiem bija vairak jautribas pasiem. Dazi viriesi staveja netalu un veroja dejojosas meitenes, vienu nakti meklejot vinu vidu upuri. Acimredzot vini nebija pret to riebigi, un, kad puisis smaididams piegaja pie viniem, vini piekrita sadarboties – vispirms deja, pec tam vini kaut kur devas kopa.
– Ejam dejot? "Roberts jautajosi paskatijas uz mani.
"Es nezinu, ka," es samulsusi atbildeju.
– Nebaidieties, katrs dejo, ka mak.
Un vins mani aiz rokas uzvilka uz deju gridas.
Vins nostajas man blakus un saka kusteties dziesmas ritma.
Muzika jautri sitas ausis, un mans sakarsusais kermenis uzreiz saka spelet lidzi lipigajam ritmam.
Es dejoju, dejoju, dejoju. Nerupejoties par citu viedokliem, vina kustejas, ka gribeja.
Peksni man reiba galva, smadzenes bija miglas no cigaresu smoga un vina, es jutos slikti, viss satumsa acu prieksa, un es jutu, ka saku krist melna bezdibeni.