Nosaukts par e??eli
Шрифт:
Tapec, darot lietas, man bija laiks padomat par savam lietam.
Visu laiku man galva saudijas domas, viena nomainot citu.
Kapec Roberts pats mani nesatika? Un kur vins vispar ir? Ko darit, ja vins nekad neienaks seit mana darba laika? Ja es vinu redzu tikai beigas, ko es varu darit?
Pagaja pietiekami daudz laika, pirms saka paradities kaut kas lidzigs majai.
–Vai varam iedzert teju? – majsaimniece maiga balsi jautaja.
"Varbut ja," es atbildeju, juzdams, ka izsalkuma lekmes jau tuvojas manam tuksajam vederam, kas nebija paedis brokastis.
"Tad iesim, es jau uzliku tejkannu!" – Marija Petrovna aicinot pamaja ar roku.
"Ta nav slikta vide, tas ir tikai baroka stils," es nespeju novaldit savu apbrinu.
Musdienu pasaule tas skiet nedaudz lipigs.
Bet man skiet, ka tads klasisks skaistums ir velti novertets par zemu.
Lustra vien ir ta verta – visa no grebta vara ar skaistiem toniem liliju forma.
Sienas klatas ar zeltaini zilam tapetem, kas sava struktura ir lidzigas gobeleniem.
Milzigs adas divans un divi atzveltnes kresli, ar virpotam vara kajam, starp tiem, vidu lidzigs lakots galds.
Antiks sarkankoka skapis, bruni sarkans un spidigs, satureja skaistus traukus un figurinas, figurinas dazadam gaumem. Seit drosi vien ir daudz senlietu.
– Ejam uz virtuvi! – majsaimniece paveleja.
Talak gaju pa garu koridoru, kas savienoja dzivojamo istabu ar citu telpu dalu, kuru sienas rotaja senas gleznas ar musu sencu portretiem.
– Apsedieties – seit ir kruze, seit ir svaigi pagatavota teja. Es ceru, ka tu busi melns? Man nav neka cita.
– Ja, es dzeru jebkuru teju. Paldies.
"Seit ir kapostu piragi, palidziet pasi, tie ir loti garsigi, saimniekam tie patik." Miklu gatavoju pec ipasas receptes. Es jums neteiksu, pat nejautajiet,” saimniece izpluda smieklos.
"Mmm, cik garsigi," es nomurminaju, dasni iekost piragu.
"Es zinaju, ka man tas patiks, visiem garso mani piragi."
– Saki, cik ilgi tu jau strada saja maja?
"Kops Roberta vecaku naves esmu pienemts darba, lai rupetos par maju." So vietu atradu caur sludinajumu. Slava tev, Kungs! Esmu tik pateiciga Dievam un liktenim, ka seit stradaju. Godigi sakot, tas ir daudz darba, bet man tas patik. Seit es daru to, ko man ir paticis darit visu savu dzivi.
– Izradas, ka visas sis pukes, viss pagalma skaistums ir tavs nopelns?
– Ak ja, es tos iestadiju, raveju un laistiju. Tie ir mans noiets, mans hobijs, varetu teikt. Jus rupejaties, ieguldat energiju, un tas nav velti. Tad vini zied visas krasas, un tad es priecajos. Un tavas acis nevar beigt uz tevi skatities, un tavs deguns nevar beigt snaukt,” ar entuziasmu sacija Marija Petrovna.
– Ja, uzreiz ir skaidrs, ka jus to darat ar savu dveseli.
– Nu, vai tu pabeidzi teju?
– Ja, paldies, es pabeigsu zimet.
– Sodienai pietiks, beidz, tu tik ilgi esi seit.
– Ak, man ir ko darit majas, es ar tevi pavisam aizmirsu. Un man vel ir gandriz stunda, lai tiktu majas.
"Tad es tevi neaizturesu."
– Uz redzesanos! Lidz ritdienai!
– Uz redzesanos, uz redzesanos… Es aizveros aiz tevis.
Mana pirma darba diena ir beigusies. Vienmer ir interesanti iepazities ar jauniem cilvekiem, man viss patika. Zel tikai, ka es nekad neredzeju Robertu, ceru, ka vins tomer ieradisies rit. Ari si ena otraja stava manas domas nepameta. Varbut ta ir manu bailu personifikacija? Par ko tas viss bija?
5. nodala. Mans princis
Ir pagajusas vairakas dienas no mana darba jauna loma. Marija Petrovna mani terzeja, bezgaligi runajot par ziediem. Driz saksu tik loti izprast ziedoso augu skirnes un veidus, ka uzreiz varesu kerties pie florista.
Sajas dienas Roberts ne reizi neparadijas, vins drosi vien aizmirsa par mani.
Un kapec vinam vajadziga tada nabaga meitene ka es?
Sezot pie tejas ar Mariju Petrovnu, es nolemu parunat par man tik delikatu temu:
– Marija Petrovna! Kapec seit neparadas Roberts Aleksandrovics?
– Tatad vinam ir daudz darba, vinam nav laika mums.
– Un kads vinam darbs, ka vins nevar ierasties seit gandriz stundu nedela? Vai jus varetu iziet vismaz pusdienas?
"Vins nav lidzigs mums, buvmaterialu razosanas uznemuma direktoram."
– Oho, nu tad ir skaidrs…
– Kapec tu jauta, tev ir savs darbs, un man savs. Viss ir kartiba un neviens netrauce.
"Ja," es izdvesu, "tas darbojas vel labak bez uzraudzibas."
– Tas ir tas par ko es runaju. Kur atputisimies, kur dzersim teju? Es seit dzivoju un uzskatu so maju par savam majam.
– Ja, seit ir omuligi, un nevar teikt, ka maja ir neapdzivota.
– Noteikti.
– Kadas gleznas karajas koridora? Kas uz tiem ir attelots?
"Ak," Marija Petrovna ievilka, "sie ir musu kunga vecvectevi un vecvecmaminas." Vins nav Khukhry-Mukhra, bet gan no slavenu tirgotaju un bojaru dinastijas.
Marija Ivanovna pazeminaja toni un puscukstus saka stastit:
"Roberts man pastastija stastu par vienu no saviem vecteviem. Likas, ka vins butu loti bagats tirgotajs. Vins tureja zirgu un aitu ganampulkus, un pat cilveki naca pie vina, lai iznomatu par stradniekiem lauksaimnieciba. Vins bija loti cienits cilveks. Bet tas bija tik sausmigs, slikts laiks… Sakas septinpadsmita gada revolucija, un vini saka atsavinat visus bagatos – atnemt visu ipasumu savam vajadzibam.
Un pasi muiznieki un tirgotaji tika nosauti ka tautas ienaidnieki. Nepatiksanas atnaca ari musu kunga vecteva maja. Vini saka vinu meklet visur. Un vins to panem un paslepjas siena kaudze. Vini bakstija visas siena kaudzes ar daksam, un vini bakstija vinam siena kaudzi, bet vini to nevareja atrast.
Ta aizbega musu Roberta vecvectevs Mitrofans. Ja vins nebutu izglabts, gimene butu partraukta, un vina, musu Roberta, nebutu! Dievs sveti vinu!
– Interesants stasts. Kur tas Mitrofans ir attelots attela?