Nosaukts par e??eli
Шрифт:
– Ko jaunu varu dabut? Jus zinat.
– Un sodien es sapnoju par Vitju. Tas ir ta, it ka vins butu pametis savu sievu un atgriezies pie manis un sava dela. Es pat negribeju pamosties.
– Ja, varbut pravietisks sapnis, kas zina.
Vai pieteicaties alimentiem?
– Ne, es negribu. Lai vina sirdsapzina vinu moka, ka vins pameta savu delu. Man palidz vecaki, pasi audzinasim.
– Nu velti. Vinam nav sirdsapzinas; ja ta butu, vins tev to nebutu darijis.
"Es joprojam vinu milu un zinu, ka ari vins mani mil." Es vienkarsi kludijos, viss var notikt, es joprojam esmu jauns un karsts. Kad vinam bus trisdesmit gadu, vins atceresies par savu delu, jus redzesiet.
– Nu labi. Vins atceresies, ja. Labak par to neuztraucieties. Tagad Vitjuska nedaudz izaugs, jus atradisit vinam citu teti.
"Vai svesinieks miles savu delu ta, it ka vins butu savejais?"
– Varbut ta bus.
Meitenes runaja un nepamanija, ka bija pagajusi stunda. Pienacis laiks katram skriet savas darisanas – tik nesvarigas, bet vajadzigas.
Viens dosies aprupet mazuli, otrs – pieaugusu miloto. Un sabiedriba nosodis abus. Viens no tiem bija par berna audzinasanu bez teva. Otrais par to, ka nestrada un nerupejas par mammu. Vina tevi dzemdeja, audzinaja, tapec esi laipns, tagad pieskati vinu lidz muza beigam, lai kas ari nenotiktu un lai cik gruti tev butu, nezelo un nesudzies.
Kamer pats nomirsi, rupejies un pabaro savu mati.
Vai ir pareizi upuret sevi vecaku laba? No vienas puses, vini mums deva dzivibu, un mes esam par viniem atbildigi. Turklat lielaka dala mil savus radiniekus un dazreiz ir gatavi atteikties no savas laimes savas dzivibas del.
Vai varbut nevajadzetu likt uz meitas milestibas altara visu: personigo brivibu, radosumu, milestibu, celojumus, pasrealizaciju?
Vai tad cilveks nav dzimis, lai vispirms nodzivotu savu dzivi, un vai vecakiem dzive nav svarigakais redzet savus bernus laimigus?
Vai tas ir normali? Katrs doma savadak. Katram ir sava patiesiba.
Protams, viss ir atkarigs no naudas, un, ja jums ta ir, varat samaksat par auklitem un aprupetajiem, vai ari varat nosutit uz labu, dargu invalidu internatskolu. Nauda ir briviba, ar to tu esi karalis un dievs. Un dzive klust vieglaka, un ediens ir saldaks.
"Eh, vai man vajadzetu nopirkt loterijas bileti?" – Andzelinas prata iesavas doma, kad vina gaja garam kioskam ar rakstampiederumiem. “Neesiet stulbi! Kad kads ir laimejis sajas loterijas? Ta ir tikai krapsana, mulku maldinasana, ”vina pati atbildeja un gaja talak, sanis skatidamas uz pardeveju, it ka uz tautas ienaidnieku.
"Nekas, tuvojas brivdienu sezona, es iesu pludmale pardot gleznas. Varbut sogad man paveiksies un nedaudz nopelnisu, citadi mammas pensijas partikai knapi pietiek. Pirms sezonas sakuma uzgleznosu pec iespejas vairak gleznu, par dazadam temam un gaumem. Zel, ka nav laika radosumam."
Ta Andzelina gaja, galvu uz leju, pa asfaltu, saplaisajusu un caurumiem klatu, kas jau bija piepildits ar lietu, kas sajaukta ar netirumiem, un parvertas melnas pelkes. Dazas no tam bija diezgan dzilas un apjomigas.
Ejot apkart, veikli manevrejot starp tam, lai nejausi neuzkaptu uz kajas un nesamirktu, Andzelina gaja, lekdama pari rievam ar udeni, iegrimusi domas.
Starp citu, Andzelina bija sapnotaja un mileja fantazet un vienkarsi domat, vai vina bija viena pati ar sevi. Un soreiz, domajot par kaut ko savu, vina gaja, neko apkart nemanot, lidz ietriecas no cilveka veidota siena.
– Skaties, kur tu dosies. Vai tu esi makonos? – jaunietis iesaucas.
Andzelina pacela skatienu un ieraudzija Dimku, ar kuru kopa macijas lidz devitajai klasei tuveja vidusskola.
Dimka bija cirtaini blonda, dzivesprieciga un labsirdiga. Vienmer ar humoru un jokiem vins bija lideris visos uznemumos un ari klase.
Andzelina bija maza kautriga meitene un tikpat domiga ka tagad. Vienmer sevi vina gandriz nevienu neielaida sava pasaule.
Bet Dima speja sasniegt savu noslegto, neatkarigo sirdi. Vins vienmer lika vinai smieties ar saviem jokiem. Un ta ka smiekli ir labakais relaksetajs visam nopietnajam, puisi atri atrada kopigu valodu. Vins jokoja – vina izpluda smieklos. Tiesa, bernu draudziba toreiz neizdevas. Vai nu puisis baidijas atklati runat par savam jutam, vai ari Andzelina nedeva vinam iespeju.
– Cau, Dim.
– Sveiks, kadu laiku neesmu tevi redzejis. Kas notiek? Neprecejies?
– Ne, es tevi gaidu. Ha.
"Es vienmer zinaju, ka man nav lidzvertigu. Tadu forsu viru ka es neatradisi. Varbut kadreiz aiziesim pastaigaties? Vai ari ejam kaut kur?
– Aiziet. Kur mes iesim?
– Ja velies, varam atnakt pie manis, iedzert teju un atcereties skolas laikus.
– Nac, es zinu, kapec tu mani sauc uz majam.
"Paskatieties pasi, tad jus nozelosit, ka palaidat garam sadu vira kandidatu."
– Ja, protams, es to nozelosu. Labi, man ir darbs, man jaskrien. Cau!
– Cau, toposa sieva! – smejoties, neapgriezies, puisis, ka ierasts, radot savu slaucamo gaitu, devas virziena, kura devas.
Andzelina kadu bridi staveja, iztaisnoja melno rokassomu uz pleca un iegrima sava vienkarsaja ikdienas gaitas.
"Es patiesam velos parmainas. Globali. Rit pamosties – un viss apkart ir savadak. Visi cilveki ir skaisti gerbusies, kopti un laipni. Majas ir jaunas celtnes, celi gludi, gaiss tirs. Es loti gribu celot. Brauciet uz siltajam zemem, lai sasilditos no krievu aukstuma. Lielaka dala vietejo iedzivotaju nekad nav bijusi arzemes. Ieskaitot mani. Es gribetu redzet Veneciju, braukt ar kanoe laivu pa Lielo kanalu, starp majestatiskam senam pilim, siltu vesmu, kas pus seja, un priekam nav robezu. Tas ir mans sapnis – apmeklet Italiju, uz skaisto pilsetu uz udens – Veneciju. Es darisu visu, lai sis sapnis piepilditos.
Gudri cilveki saka: "Saciet ar sevi!" Sakopiet, nekur nemetiet atkritumus, iestadiet kokus un iekopjiet savu pagalmu. Ja, tas ir tas, ko es daru, gandriz. Lai to izdaritu, visiem ir jamegina, viens saja joma nav karotajs. Bet lielakajai dalai ir vienalga. Varbut ta ir sada audzinasana, vai varbut ta ir cuciba asinis?
Tautu nevar mainit, ta ir bijis vienmer un ta bus. Un si atzina, ka neko nevar mainit, ir biedejosa. Atliek tikai viens – pierast, pielagoties, lai tikai izdzivotu. Nu ko, turpinasim savu dzivi. Vai ari pastav?