Nosaukts par e??eli
Шрифт:
"Es atbildeju, ka man neko nevajag."
"Tad laujiet man aizvest tevi majas, lai, nedod Dievs, es nedaritu kaut ko citu." Es parupesos, lai jus nodotu vecakiem. Galu gala jus izskataties ne vairak ka astonpadsmit.
– Man ir divdesmit pieci. Un jums nav mani japavada, es jums apliecinu, viss bus kartiba.
"Labi, tad ar jusu atlauju es dodos prom." Es jau kaveju darbu.
– Ardievu, zel, ka ta notika. Es esmu iemesls, kapec tu kavejies.
– Ir labi. Seit ir mans talruna numurs, ja jums kas nepieciesams, nevilcinieties zvanit. – Vins nejausi nometa uz galda vizitkarti. Uz ta bija rakstits: "Roberts Aleksandrovics."
Puisis piecelas un devas uz izeju. Andzelina paskatijas uz vinu: “Oho, no kurienes vins naca? Vai kaut kas nokrita no debesim? Tadu cilveku nav. Vismaz es ar tadu neesmu saskaries.
Gara auguma, raupja, nedaudz tumsa ada, brunas acis ar siltu spidumu, kas skatas it ka pasos dveseles dzilumos. Mati melni ka pikis, nedaudz cirtaini un nav isi ka parastiem viriesiem. Un vins ir gerbies ka dzentlmenis. Peleks viriesu uzvalks, tumsi zals krekls ar atvertu apkakli, melns viriesu metelis. Un ka vins smarzoja! Mmmm, tikai pasaka, nevis puisis!
Varbut vins sapnoja? Ja, tas bija sapnis. Murgs, bet ar labam beigam. Ne citadi."
Andzelina panema vizitkarti, ielika to somina un lenam traucas uz izeju. Vina gaja majas, kur neviens vinu negaidija. Kur ir muziga ikdiena, trulums un tumsa.
Vina gaja pa sen pazistamam vietam. Pa celu, pa kuru esmu gajusi daudzus gadus. Kuru likumus es zinaju ka savu kabatu. Pirmkart, jus saskaraties ar mazam privatmajam, vecam, nekoptam, kuru pagalms ir nozogots ar koka, lodzigu zogu. Pie sis majas ar zilu jumtu noteikti rej suns, pasargajot savu teritoriju no garamgajejiem. Paejiet nedaudz talak, un bus dzirdams automasinu troksnis, kas nozime, ka federala soseja jau ir tuvu. Tu skrien pari gajeju parejai, kur vienmer nedarbojas luksofors, mirgo ka traks, un tu esi sava apkartne. Vientula laterna, kas stav uz betona kajas, mirgo blava gaisma, it ka mirkskinot un aicinot majas. Netirumi, kas sajaukti ar brunam, zavetam lapam, pielip pie apavu zoles. Gribetos atrast sausu asfaltu, lai mazliet notiritu, citadi talak tikt nav iespejams. Ari kailie koki, bez nevienas lapas, kas aizmigusi lidz pavasarim, saja garlaicigaja rudens diena nekadu spilgtumu nepieskir. Un te tas ir – majas, majas, majas.
Tas pats, it ka slikta plastilina multfilma, tas pats animators. Pelekas, blavas, absoluti identiskas panelu piecstavu ekas ligzdotas nejausi. Daudzam no tam lobijas apmetums, kas liecinaja, ka sis ekas sen nebija piedzivojusas kapitalo remontu. Pie ieeju nobruzatajiem pakapieniem, turklat ar saulespuku seklam apslakstitajiem un cigaresu izsmekiem nokaisitos, nereti uz soliniem sedejusas vecenes. Vini mazgaja kaulus visiem kaiminiem, kas bija iecienita izklaide visu vietejo iedzivotaju pensijas gados. Vecmaminu nesasveicinasanas nozimeja sausmigu greku, pec kura tu tiksi atematizets.
– Sveiki! – Andzelina no inerces kliedza.
"Sveika," caur sakostiem zobiem nomurminaja uz soliem sedosas vecmaminas.
– Ka klajas tavai matei? – jautaja viena no satrauktajam, loti zinatkara sieviete apmeram sesdesmit piecus gadus veca. Vinas vards bija Zinaida Fedorovna.
– Viss ir kartiba, neuztraucieties! – Andzelina atbildeja, censoties atri ieskriet ieeja un aizvert aiz sevis durvis, lai izvairitos no turpmakas detalizetas sarunas.
Atri uzkapusi pa pakapieniem uz otro stavu, vina pec inerces izvilka no kabatas atslegu un, iebazusi to durvju sledzene, pagrieza. Noklikskiniet – un tagad jus esat majas.
– Kur tu vazajies, vajag sakopt pec mammas?! – tiesi no slieksna rupji iesaucas virietis ar paraugusu bardu diegu jaka un dzinsos ar nokareniem celiem. Izskatas, ka vinam ir kadi piecdesmit vai sesdesmit, viss nekopts un smirdigs, neatskirams no bezpajumtnieka. Tikai sarkana barda varetu pieradit, ka musu varonei ir genetiska saikne ar so virieti. Ne vina uzvediba, ne vardu krajums, ne izskats nekada veida nebija saistiti ar Andzelinu. Lasitajs var domat, ka tas ir vinas nevertigais tevs. Bet ne, tas ir vinas bralis, kurs ir desmit gadus vecaks, tas ir, vinam ir tikai trisdesmit pieci.
Kapec, dzivojot tados pasos apstaklos, kam ir tie pasi vecaki, jus varat but tik atskirigi viens no otra?
Andzelina bija loti tira, pat parak tira. Vinas perfekcionisms ietekmeja visu apkartejo. Pastaviga tirisana, gatavosana, mazgasana ar rokam vareja izzut vinas smalkas rokas, mazas, ar makslinieka vai pianista tievajiem garajiem pirkstiem. Vina butiba bija maksliniece, bet mes par to uzzinasim velak. Meitene vienmer rupejas par sevi, smerejas ar ellam un kremiem, smarzigiem ka smalks puku rozes zieds.
– Ko tu izskileji, ej jau iztiri! – bralis kliedza.
– Ko, tu esi pilnigi bez rokam? "Es gribetu pati to iztirit vismaz vienu reizi," Andzelina skumji atbildeja.
"Es to nedarisu, tu esi meita, tu esi sieviete, tu dari to."
– Ho-ro-so.
Ieejot maza istabina ar noplucis iekartojumu, acis iekrit spilgti dzelteni aizkari, uz kuru fona izcelas tikai divi prieksmeti – vecs bruns bufete un viengulama gulta, kas parklata ar pukainu segu, nokaltusas zales krasa.
Gulta guleja veca sieviete. Mazs, sauss, krunkains, ar isiem, kupliem, pilnigi sirmiem matiem. Ta bija Andzelinas mate, paralizeta pec dubulta insulta un daleji zaudejusi atminu. Slimiba nevienu nepadara skaistaku. Un kadreiz skaista sieviete, gadiem gulot gulta, parvertas par vecu sievieti. Ta gadas, ta ir rugta dzives patiesiba.
Andzelina klusi piegaja pie gultas un skumji paskatijas uz savu guloso mati.
"Man tik loti sap skatities uz tevi, mammu. Man tik loti pietrukst jusu laipno roku, padomu, ko jus man sniedzat. Man ir tik slikti dzivot bez tevis. Cik arstus esmu apmeklejis, cik asaras esmu nolejis, cik izmisuma teiktas lugsanas visiem dieviem. Kungs, es tik loti gribeju, lai tu izveselotos! Es tik loti par so sapnoju. Ipasi sapigi ir dzirdet, kad tu mani neatpazisti un sauc cita varda. Es vienkarsi nevaru ar to samierinaties. Es gribu, lai man butu mate. Es gribu dzirdet atbalsta vardus, es velos sajust jusu milestibu.
Andzelina klusiba nomainija autinbiksites, uzmanigi pagrieza vinu uz saniem un nolika jaunu palagu. Ar veiklu, apgutu kustibu vina noguldija mammu uz muguras, apsedza ar segu, tad ar gultas parklaju.
"Mes tagad edisim, mammu." Vai tu esi izsalcis? – Andzelina maiga toni jautaja.
– Ne.
"Jums ir jaed, preteja gadijuma jus nekad nepiecelsities."
"Es nekad vairs necelsos."
"Es aiziesu panemt auzu parslu ar bananu."
Atbildot uz to, Andzelina dzirdeja tikai nurdesanu.