Kaisl?ga izv?le vai l?gava p?c pas?t?juma
Шрифт:
Divus gadus var izturet, ja ne laulibas draudi. Ne, jamekle jurists tur, kur vinam nebija ietekmes un simpatijas draugi.
* * *
Nakamas dienas tika pavaditas pili. Vajadzeja aiziet pie draudzenes – vina palidzes noskaidrot mantojumu un veidus, ka atbrivoties no aizbildna. Bet vinam nevajadzeja zinat, ka es eju pie vinas un uzdodu jautajumus.
Mes brokastojam neliela edamistaba, sienas bija gludas, gar tam staveja miruso klana loceklu krusuteli. Dienas gaisma tie nebija biedejosi, bet tagad logi bija aizsegti ar bieziem aizkariem, un caur spraugam bija redzamas tikai gaismas svitras. Griesti vaji dega, un krusuteli izskatijas pec spokiem.
Aizbildnis pavilka aiz manis kreslu un sastinga. Es jutu vina skatienu, sajutu rokas, kuras vins tureja uz kresla atzveltnes. Nekas briesmigs, bet vina klusesana un uzmaniba mani darija piesardzigu.
– Kur tu sodien gribi iet? – vins novilka.
Kapec tu neaizbrauci? Es nevareju izteikt izdomato iemeslu – peksni tas mani saka nomierinat.
Drebes cauksteja ka zale zem vajajosa dzivnieka. Mani apnema bagatiga smarzu smarza – es nevelos to just, es nevelos atpazit savu aizbildni.
Vins piespieda lupas manam denim un ievilka gaisu. Es strauji atravos un dzirdeju smieties – vinam patika speleties. Sliktakais bija tas, ka pieskarieni kluva biezi, it ka aizbildnis parbauditu, cik man pietiek. Es meginaju vinu atvilkt, bet tas izraisija sminu un jaunus meginajumus. Laujiet vinam darit, ko vins gribeja – vins atrak atpaliks.
– Noslepums? – vins jautaja un iztaisnojas.
Beidzot attalinajas. Melns krekls ar sauram piedurknem, tumsi violeta veste ar rakstu – vins ka ena slideja gar galdu, tikai blondie mati lava nesajaukt ar dzivo tumsu.
– Par ko tu runa, tas ir tikai… tas ir personiski.
Aizbildnis ieinteresejas un paskatijas uz mani. Kadreiz vinam bija pelekas acis, bet drudzis padarija tas gaisi zilas. Vina ari atstaja purpursarkanu venu tiklu ap kreiso. Ja paskatas verigi, tas izskatijas rapojoss, bet ta patikamais izskats kompenseja visu. Vinam bija saura seja, taisns deguns un augsta piere, un vins izskatijas jaunaks par saviem cetrdesmit gadiem.
– Vai tiesam? – Vins pasmaidija, iekartojoties pie galda galvgali.
Aizbildnis pat neizskatijas dusmigs, tacu vinu nevajadzeja apmanit. Vins graciozi uzklaja klepi salveti un viltigi paskatijas uz mani – ieinteresets, labs.
«Isari,» vins sauca, nepaskatidamies. – Vai drikstu zinat, kadas personigas lietas ir manai ligavai?
Es nedaudz paveru muti, bet sastingu: pie aizbildna piegaja kalpone un vilcinajas. Isa, balta prieksautina un cepurite, vina spocigi uz mani paskatijas.
Adelfi.
Es vienmer baidijos, ka vins to uzzinas. Kapec jus saucat kalponi?.. Ne, vai vinai ar to ir kads sakars?
«Isari,» aizbildnis maigi atkartoja, turpinot skatities uz mani.
Nolaidusi acis, istabene vilcinadama noreguleja salveti vinam klepi. Kam tas domats?
– Kas tad notiek tava pilseta? – jautaja aizbildnis.
Kalpone gribeja taisnoties, bet vins satvera vinas roku.
«Man jaiet uz vienu vietu…» Nevareju saprast, ko teikt: istabene nosarka un noversas, un aizbildni… aiz galda nevareja redzet, likas, ka vins ir. liekot vinai pakustinat roku. Starp kajam. Taja pasa laika vins mierigi paskatijas uz mani. Ta vins sedeja un skatijas, veroja reakciju un mocija nabagu.
«Isari, piens ir atdzisis, saki man to uzsildit,» es teicu, un kalpone atrava roku. Spriezot pec balss, vina taja vakara bija ar aizbildni.
Vins vaji pasmaidija un kliedza vinai pakal:
– Un piezvani pavaram.
Es nespeju noticet, vinam patika ar mums speleties, mus apkaunot un skatities, kas notiks talak! Sis bija jaunums. Esmu pieradusi pie atvertam durvim un tapec vaidu, pie nekitriem majieniem niecigas sarunas un citos sikumos, bet sis… Man vajag sevi glabt, vinam noteikti man ir ipasa loma. Un vins gribeja preceties, lai apmierinatu savas pamatvajadzibas: bezspecigs barenis, kas vinam piekedets – ideals.
«Es gribu apmeklet vecmati,» es izteicu.
– Vecmate? – Vins sirsnigi pasmaidija. – Kapec tev to vajag?
– Dazreiz tev vajag vinu apciemot. Pirms kazam tas ir dabiski.
Vins iesmejas un atgazas kresla. Plans bija ideals – parak intims apmeklejums, lai sutitu ar mani draugus. Sievietes veseliba tika uzskatita par tik personisku lietu, ka damas vecmates sauca tikai dzemdibas. Nepatiksanas gadijuma vini slepus piezagas viniem klat, piesedzoties ar plivuru.
Isari atgriezas ar pienu, kam sekoja vinas virs, pavars. Aizbildnis runaja par mulkibam, un tad peksni:
– Isari, vai tu gribetu pienu? Baltie pilieni tik skaisti izskatas uz tavam lupam.
Man nebija vardu. Kas vins par cilveku? Vai jus uzskatijat sevi par raditaju, tumsas majas karali? Skita, ka vins gust prieku no spelem, kas lidzigas tam, ko man sniedza Adelfs.
Isari aizvera acis un tik tikko aiztureja asaras. Vinas virs pavera muti, bet visi kluseja. Paust neapmierinatibu nozimeja palikt uz ielas pilseta, kur vinus vairs nepienems darba. Aizbildnis to vareja noorganizet, vins vareja darit jebko. Es vairs nebiju parliecinata, ka vecaki bija brivpratigi lugusi vinu par mani parupeties.
Gaismas vestnesi, cik vins sakuma likas draudzigs. Mazliet divaini, bet sirsnigi. Viss auga ka sniega bumba, un tagad tas ir vainagojies ar so. Kas talak, vai vins ielauzisies mana gulamistaba un izvaros mani Sarvaja prieksa?
«Es aiziesu pie vecmates,» es teicu un izgaju no edamistabas.
Man nerup atlauja, vina viedoklis un viss parejais. Ieprieks bija izdevigi izlikties par vajpratigu mulki – vini nesaubas par sadiem cilvekiem. Bet aizbildnim ir apnicis paklauties, es nesavaldisos un izradisu riebumu, pat parspilesu, lai reakcija neskiet vaja un apmierina so nelieti. Laujiet vinam spelet, nekas nav palicis.