Kaisl?ga izv?le vai l?gava p?c pas?t?juma
Шрифт:
«Salda mute,» vins cuksteja, «ka es par to sapnoju.»
Varbut ta bija mana pieredzes trukums, kas mani uzrunaja, bet es tam ticeju. Adelfs runaja ar grutibam, skupstija un kustejas gludi, izbaudot katru mirkli.
Vins iesuca manu meli sava mute. Es berzeju savu pret vinu, klusi ievaidejos, piegaju tuvak… Es kaut kur kritu, citadi to nevar aprakstit. Es jutu Adelfa rokas uz sava vidukla, bet korsete gandriz slepa pieskarienus, un tie bija tik vajadzigi. Mans veders bija silts ka parasti, ka pec netiklam bildem, bet tagad viss bija gaisaks.
– Cik daudz tu zini? – Adelfs izdvesa.
Vins mani apbera ar steidzigiem, skanigiem skupstiem. Likas, ka vinam ir vienalga, tikai pieskarties, dot maigumu un neatraut.
– Vai gribi likt man nosarkt? – jautaju, juzdama, ka man sakarst seja.
– Ja. – Adelfs plesonigi cuksteja vinam ausi: – Nosarkst, parvari kaveklus un izbaudi. Tas ir tas, ko es velos visvairak.
Es tik tikko vareju mierigi nosedet. Vins elpoja atrak un ritmiski noliecas uz prieksu, fraka nejausi pieskaroties sprauslam, ko slepa tikai audums. Cik patikami vini saspringa, it ka prasot vairak. Kas to butu domajis, ka es busu tik godbijigs. Iepriekseja reize viss bija pieticigi: darzs, kalpu skatieni un koks, kas nenodrosinaja atbilstosu privatumu.
Adelfs piegaja tuvak un apskava mani, vina kakla lakats pieskaras adai uz manas krutim. Skupsts padzilinajas, mes dedzigi saspiedam viens otra lupas, reizem atraujamies un glastijam meli. Adelfs mani apskava arvien ciesak, it ka gribetu mani panemt. Ja, nemiet to par sevi, dariet visu, ko velaties.
Es biju sajusma par so. Dzili sirdi es zinaju, ka ir pienacis laiks apstaties, bet ka? Griba pazuda, kad Adelfs atravas; lupas spideja, mati krita par seju, elpa sildija adu.
Tagad bija iespejams partraukt, bet tad vins piespieda plaukstu pie korsetes un saka to kustinat. Vienkarsas darbibas, bet tas satureja pieprasijumu. Es vinus veroju un nevareju atrauties, gribeju noskaidrot, ko vinas citigi slepj no meitenem. Laujiet pieskarties klut pilnigi aizliegtam, tad es jums teiksu partraukt.
Negaiditi atri vina roka slideja uz augsu. Likas, ka mani pirksti nejausi aizkera izgriezuma malu un novilka to uz leju. Pilnigi nevainigi, bet bija laiks apstaties, ir pienacis laiks… Gaismas vestnesi, kur mes varam atrast brivibu?
«Adelf,» es ludzu, «pietiek…
«Nekas nenotiek,» vins elpoja un noskupstija manu templi. Tad atkal, atkal… kaut kada burviba. Karstas, nedaudz mitras lupas, velamais augums un pirksti tik tuvu, bet tomer pielaujami. Ja, es butu varejis to izdarit nedaudz vairak, bet man nebija velesanas apstaties.
Atbrivoties no Adelfa karsta apskaviena izradijas neciesami gruti. Vins visu saprata un neuzstaja, vins tikai dzili elpoja un skatijas, ka es atkapos no durvim. Raksts uz krekla un piespraudes mirdzeja ka kadreizejas magijas uzplaiksnijumi, kurus es tik loti negribeju pamest.
2 nodala
Bija gruti atgriezties balles zale. Gaisma, muzika, damas svinigas kleitas – pec brivibas viss skita arkartigi primitivi. Pamaniju, ka uzmanigi iztaisnoju plecus un lenam eju. Kaut kas ir mainijies, Adelfs noteikti pamodinaja mani sievieti.
Damas neapmekleja balles vienas, tapec aizbildnis nosutija man lidzi draugu – Kasjenu Vesteru, advokatu, kurs nodrosinaja vecaku gribas izpildi. Vins pienaca pie manis, tiklidz es izgaju zale. Seit ir Tumsas vestnesis, jo tada pasa veida viriesu terpu del es vinu nepamaniju laikus.
– Veronija? – Kasjena pievilka, skatoties uz mani.
Vins bija labi audzinats un mani netrauceja ar plapasanu. Un izskatigs: tikpat vecs ka Adelfs, un ari ar bruniem matiem, tikai gandriz melniem un pirksta garuma. Neskatoties uz to, vinam bija gaisi zilas acis, ko ierameja skaidra skropstu kontura. Kasiena viss bija labi, iznemot rupigo izskatu. Jaunaka vecuma es to uztvertu ka lidzjutibu, bet ne, vins skatijas ar neuzkritosu zinkari. Un kapec vecaki vinu iecela, lai vins uzraudzitu vinu testamenta izpildi?
– Viss ir kartiba? – Kasjens jautaja un samiedza acis.
Likas, ka vins precizi zinaja, kas notiek uz terases.
– Ja. Es tevi mekleju visu vakaru.
«Ir vels,» Kasjens ievilka, «Man tevi jaaizved uz pili.»
Uz ielas staveja pajugs, kuru vilka cetri zirgi. Sezot taja, es pasmaidiju – viss ieksa bija apsuts ar sarkanu samtu, un it ka mes butu iekritusi briesmona mute. Es nekad nepamaniju. Tas viss ir Adelfs, kurs mani atgrieza bezrupibas un sajusmas laikmeta.
– Es redzu, ka tev ir labs garastavoklis? jautaja Kasjens.
Vins apsedas preti un nejausi atliecas sedekli. Uzmanibu piesaistija vajs smaids un zinkarigs skatiens. Pedejais mani nekaitinaja, kluva vienkarsi interesants. Es ilgi meginaju atrisinat miklu, bet sapratu tikai to, ka Kasjens ir pievilcigs. Ovala seja, skaidra lupu kontura, deguns izskatijas tievs, bet tas tika zaudets.
Secinajumus vareju izdarit tikai pec izskata – Kasjens runaja maz. Esmu parliecinats, ka sis noslepumainais attels piesaistija daudzus, bet Adelfs nodarbinaja manas domas.
«Vienmer ir patikami izklut no majas,» es saciju un noversos.
Kasjenai noteikti bija kaut kas aizdomas. Un lai kurs atzist, ka nav par mani pieskatijis? Aizbildnis neienema augstus amatus, bet vinam piedereja zemes un bija bagatakais cilveks pilseta. Vins bija draugs ar gubernatoru, policijas prieksnieku un tiesnesi… Kasjens nesabojas attiecibas ar vinu.
Logi bija parklati ar biezu audumu – ugunigais drudzis nebija pilniba izzudis. Nebija, no ka noverst uzmanibu, atlika tikai domat. Liktenis ar mani izspeleja joku, nosedinot mani preti advokatam, kura padoms bija tik vajadzigs. Bet es nevareju atvert Cassien, vins drosi vien nodotu sis zinas savam aizbildnim. Vins tik un ta uzzinas, bet tagad bija par agru. Pagaidam lai vins turpina sapnot, ka apprecesimies.
Saslimusi, vecaki mani nosutija pie mana vieniga radinieka, kaut ari ne ar asinim, Reita Kemblera. Vinam jarupejas par mani lidz kazam, mana teva bagatiba bus mans purs. Kad visi nomira, es biju izpostits un neuztraucos par to, ka mans aizbildnis pasludinas sevi par ligavaini. Skumjas man nelava spriest, bet pec tam skita, ka tas nav slikti. Tikai dazi cilveki apprecejas milestibas del, bet es gaidiju laulibu ar bagatu, nevis launu virieti. Man pat skita, ka aizbildnis ir iemilejies – kapec vinam butu vajadzigs barenitis ar puru, kas bija maza dala no vina kapitala?