Laika cilpa
Шрифт:
– Piekritu.
Zens pagriezas un, joprojam turot piezimju gramatinu pie krutim, devas uz maju. Sarovs vinu pieskatija.
Kam vins tagad varetu nosutit vestuli? Vina vectevs cinijas jau no pirmas dienas, bet Sarovs nezinaja ne militaro vienibu, ne citas nepieciesamas detalas. Un ka abonet? "Tavs mazdels, Ilja?"
Vins paraustija plecus. Divains priekslikums nosutit vestuli nodarbinaja visas vina domas, un vins nepamanija, ka drumais pulis vinu uznema un vilka uz prieksu, Scelkovskas sosejas virziena.
Pagrieziena uz Pervomaiskaju Sarovs ar grutibam, gandriz pakritot zem kalsnas govs, kas gaja uz prieksu, neizcelot celu, izkluva no pula. Vinas acis bija blavas un vienaldzigas. Veca sieviete, kura tureja pavadu, ar tievu zarinu iesita Sarovam.
– Kur tu ej pari, vai neredzi, Maska, iesperi vinam!
Bet Maska pat nepagrieza ausi. Pakarusi galvu, vina gaja garam, apsmidzinot Sarovu ar navigi nogurusa dzivnieka smaku. Vinas novajejusais, kaulainais kermenis, kas kustejas uz planam locitavam, uzkritosi atskiras no ta, ko vins vakar redzeja raidijuma “Laiks”, kur tika demonstreti kopti dzivnieki no sovhoza “Spidosais cels”, kas kluva par konkursa uzvaretaju. socialistiska konkurence.
Sarovs saburzija seju, saspieda trenera dzivokla atslegu dure un kada bridi juta, ka, ja tagad neapgulsies, tad iekritis taisni netirumos un neviens, pilnigi neviens nepieversis uzmanibu. vinam.
Pa kreisi vins ieraudzija gandriz nemanamu joslu, kas atzarojas no Scelkovskas sosejas. Augstas papeles, kas to ierameja, cauksteja ar nokaltusam lapam, nometot dzeltenas lapas uz melna gruntskrasas.
Kads vinu atkal pagruda, bet tagad vinam bija vienalga, vins pat nepagriezas, lai paskatitos un pakapas uz prieksu. Kaut kur te sakas Maijs, bet to bija pilnigi neiespejami saprast. Pa labi no zemes cela, aiz betona zoga, no turienes bija tumsas noliktavu ekas, ik pa laikam pa kreisi bija dzirdama izbiedetu sunu rejas, likumoja tacina – vai nu pazuda, tad atkal paradijas; un Sarovs, supojoties, devas gar to. Izskidis veja troksni, blava, nepartraukta dardona aiz muguras pamazam pazuda.
Vins gaja garam pilnigi noplukusam budam, iegrima zeme lidz pasiem logiem. Aiz tiem bija redzama mura eka – tas izradijas veikals. Protams, tas bija slegts. Pari durvim karajas enges dzelzs aizbidnis ar milzigu skuna sledzeni.
Pie veikala karajas divi puisi cepures, viens bija isaks un resns, otrs videja auguma – bet tumsa nevareja precizi saprast, kas vini ir.
Vins nedaudz manami palielinaja atrumu, bet, sasniedzot veikalu, apstajas. Skatoties uz zimi, Sarovs lenam iebaza roku iekseja kabata.
– Ei, onkul, ko tu te mekle? Pazudis, varbut?
"Ja," atbildeja Sarovs. – Es mekleju savu treneri.
– Treneris? – teica isais. – Nez… kas tas par treneri… Mums te nav treneru…
– Vai ta ir Pervomaiskaja iela?
“Nu… luk…” puisi lenam, neiznemot rokas no kabatam, virzijas uz vinu.
– Seit dzivo mans treneris… Man jaiet ciemos…
"Treneri, jus sakat…" Sarovs neredzeja vinu sejas, bet saprata, ka vinu nodomi bija slikti. – Vai varbut mes…
"Vina seja ir apdegusi… viscaur."
– Slipi… pagaidi…
Puisi peksni sastinga, it ka butu atsitusi pret neredzamu sienu. Viens paskatijas uz otru, un vinu acis pazibeja bailes.
– Tas ir tas vecais virs… kems, atceries vinu? Vini saka, ka vins…” otrs puisis cuksteja isajam un satvera vinu aiz piedurknes. Vini saka lenam atkapties veikala ena un garakais peksni saka krustoties – nerimstosi un nevieta. – Cilvek, tu mums neko launu nenodariji, nemekle vinu, par vinu klist sliktas baumas, vins iesaistijas nepareizajos cilvekos. Sapratu? Labak aizej… kamer vel esi dzivs.
Sarovs pamaja.
– Un paldies par to.
Puisi pazuda veikala ena. No aiz makoniem peksni paradijas pilnmeness un kluva gaiss. Zilgana dumaka, kas sastingusi starp papelem, kveloja ar kaut kadu divainu citpasaules spidumu. Pat nepartrauktais vejs, kas urbas lidz pasiem kauliem, norima. Sarovs apgriezas ap savu asi. Skita, ka iela sastingusi, sastingusi apmulsuma. No Scelkovskas sosejas nebija dzirdama ne skana, suni apklusa, un sirenas rietumos apklusa. Vins dzirdeja tikai savas sirds pukstesanu un neko citu. Vina seja nosedas bezsvara, mikroskopiskas lietus lases. Sarovs atdzivojas, un apsestiba pazuda. Meness pazuda, vejs sita man mugura, un kaut kur pagalma dzilumos skumji gaudoja suns. Vins nodrebeja.
Taluma paradijas trisstavu ekas.
Sarovs atri atrada maju numur devitais, atvera koka durvis un iegaja ieksa. Maja likas tuksa un pamesta.
Septitais dzivoklis atradas tresaja stava. Vins uzkapa pa cikstosajam kapnem, iznema atslegu un ievietoja to atslegas cauruma.
Sledzene viegli pagriezas, durvis atveras un ielaida vinu ieksa.
Dzivoklis bija tumss. Cik sekundes vins staveja, klausidamies savas sirds pukstos? Kada bridi vinam skita, ka dzivokli ir kads, kads slepjas biezaja tumsa, un vins tik tikko piespiedas nostaties uz vietas un nesteigties leja pa kapnem.
Visticamak, tas bija vecas gridas. Vai ari kaut kas cits, ar ko pussagruvusas ekas parasti biede jaunos iemitniekus.
Mehaniski vins pastiepa roku, lai atrastu sledzi, bet tad atcerejas, ka nevar ieslegt gaismu, un atrava roku.
Pec dazam minutem acis saka saskatit neskaidras objektu konturas.
Vins iegaja virtuve, atceredamies, ka pirmaja stava dzivo vientula veca sieviete, un centas iet pec iespejas klusak. Uz galda vins atrada serkocinus un sveci liela bronzas svecturi ziedosa zieda forma.
Iesitis serkocinu, Sarovs aizdedza sveci un paskatijas apkart. Parasta vecpuisu virtuve, nekas ipass. Sienas skapis, pusdienu galds ar degosu sveci, izlietne, virs ta paklajins un vairaki skivji. Vins ieraudzija maizes kasti, un vina roka automatiski pastiepa to preti. Vins pakratija galvu, parmetot sev savu vajumu, bet vins nevareja attureties.
Ar vieglu kustibu vins pacela vaku. Ieksa bija neliels melnas maizes kiegelis. Vesels. Sarovs pieskaras tai ar pirkstiem. Smarza no maizes kastes sasniedza vina nasis, vins satvera maizi un saka mantkarigi kost, grauzdams novecojuso mikstumu un pieskaroties tai ar degunu, ieelpojot neticami garsigo smarzu, it ka baidoties, ka gabalu atnems. Piepildijis muti, vins ieraudzija kreslu un smagi nogrima, tricosam rokam turot kiegeli tiesi acu prieksa.