Laika cilpa
Шрифт:
Prologs
1984 gads
Promocijas darbs virzijas lenam. Kirils Mjagkovs sedeja saura, iegarena istaba, kas bija pilniba piebazta ar gramatam – plaukti bija parpilditi un nolikti no abam pusem, un starp tiem ka nabaga radinieks atradas vina galds. Blava gaisma apgaismoja atvertu Talmudu kalnu ar gramatzimem, kas bija izkaisitas pa lapam. Otrs kalns bistami sasala uz palodzes. Logs ar skatu uz pagalmu bija parklats ar biezu melnu audumu, tapec vinam nebija ne jausmas, kads diennakts laiks ir ara – bija gaiss, vai rudens drumums jau bija nolaidies par pilsetu, absorbejot visu apkartejo. Logs bija aizmurets ne velti – preti atradas kaut kada apsardzes iestade, vai nu pirmstiesas izolators, vai kas tamlidzigs, un aiz tas tumsajam restem dazkart vareja redzet kameru iemitniekus, kas skatijas uz pretejo maju. bez ko darit.
Tomer Kirils tam nepieversa uzmanibu. Pirms diviem menesiem vins vienojas ar musdienu vestures nozares vaditaju, ka nepieciesamibas gadijuma stradas lidz ritam, un ta ka pec aizstavesanas kluva par nozares vadoso petnieku un ari jaunako un perspektivako Anatoliju Vjaceslavovicu. devas vinam preti puscela.
Atklati sakot, vins mileja Kirilu un palidzeja vinam visos iespejamos veidos. Komanda klida baumas, ka pec aiziesanas pensija vins iesniegs lugumu, lai Kirils tiktu iecelts par nozares vaditaju. Tas bija rets gadijums, kad visi par to priecajas.
Kirils atkal parskreja pari ar roku rakstitajai balta papira lapai. Vinam riebas rakstit – vina domas bija apmulsusas, vins nevareja sekot lidzi vinu lidojumam, turklat taustinu klikski loti trauceja. Tapec Kirils izmantoja Bik lodisu pildspalvu, kuras komplektu kopa ar pildijumiem Anatolijs Vjaceslavovics vinam atveda no arzemju konferences Berline.
Sastingis virs galda, vins nevareja saprast, ka sakt jaunu rindkopu. Promocijas darbs bija veltits Lielajam Tevijas karam, proti, izlukosanas zinojumu izmantosanai Sarkanas armijas kaujas operaciju laika.
Neskatoties uz to, ka darba tema kopuma bija tiri vesturiska, ta vel nav zaudejusi savu aktualitati. Ka uzticeties izlukosanas datiem sarezgitos apstaklos, ka tos parbaudit, kadi liktenigi lemumi un izravieni balstijas uz padomju izlukdienestu zinojumiem un kapec dazi no tiem, neskatoties uz to acimredzamo vertibu, nekad netika izmantoti – tas bija zinatniskas intereses prieksmets .
Anatolijs Vjaceslavovics pat deva majienu, ka loti nopietni cilveki no Valsts drosibas komitejas ir ieintereseti vina darba un, ja vins gus vera nemamus rezultatus, promocijas darbs var tikt klasificets. Sis baumas atri izplatijas komanda un pieskira tas darbam noslepumainu un pat varonigu auru. Tomer pats Kirils uz so lietu skatijas vienkarsak – vins tikai gribeja saprast kaut kadas divainas, vinaprat, lietas, ko pamanijis, budams Maskavas Valsts universitates vestures nodalas magistrants.
Tagad, kad vinu uzaicinaja uz PSRS Vestures institutu ka jaunako petnieku musdienu vestures nozare, vinam bija iespeja to visu parbaudit visrupigak.
Kirils peksni noskaudija. Biroja, kura vinam tika dots rakstit disertaciju, gramatu putekli lidinajas ka smogs. Vins uzlika pildspalvu uz tiras baltas lapas, izstaipijas un atcerejas, ka jau sen gribeja dzert teju.
Katls atradas atseviska telpa gaitena gala, tur bija ari trauki, neliels ledusskapis, galds un divi kresli. Uz ledusskapja atradas maizes kaste, kura guleja akmens klaipa puse. Vins nekad neskreja uz partikas veikalu, un tagad, iespejams, bija par velu. Jums bus jamerce klaips teja.
Kirils noputas, piecelas no neerta cieta kresla un izstaipijas. Lenam, supojoties, vins devas pa tumso gaiteni. Arpus ekas valdija klusums. Vel viena svetdiena zinatnes laba, – nodomaja Kirils, iegaja istaba, piesledza katlu rozetei, ieleja udeni no tejkannas kruze un sakrustoja rokas uz krutim, verodams udens burbuli kruze.
Kad vina ausis sasniedza divaina skana, vins nodomaja, ka tie ir veca Snaiges ledusskapja viltibas, kas murra, kurneja un runaja pats no sevis, apkartejiem nekaunoties.
Udens kruze saka snakt un kluva balgans.
Kirils klausijas. Vins bija pilnigi viens Jaunas vestures sektora eka – par to nebija saubu. Turklat si nebija galvena eka, bet gan blakus esosais izpetes sparns ar atsevisku ieeju, kas sobrid ir aizslegts ar atslegu, kas Kirilam bija dzinsu kabata.
Katram gadijumam vins parbaudija – atslega bija vieta.
Skana atkartojas. Un tas neparprotami naca nevis no ledusskapja, bet kaut kur vecas, pirmskara ekas dziluma.
Puisis kluva piesardzigs.
Kads izkapa pa logu pirmaja stava? Tad vins butu dzirdejis saplisusu stiklu skanas, solu skanas – tikai apkopeja Anna Nikolajevna vareja klusi staigat pa nolietoto, cikstoso parketa gridu, un neviens nezinaja, ka vina to izdarija. Un kas iet uz Vestures institutu, ko nemt? Marksa-Engelsa krusutes? Gramatas?
Tomer kaut kas bija, bet neviens par to nezinaja.
Kirils lenam pastiepa roku lidz kontaktligzdai un pavilka katla vadu. Daksa izkrita un snaksana kruze apstajas gandriz uzreiz.
Rakstammasinai lidziga skana. Vienkarsi rakstit, lai kurs tas butu, loti klusi un burtiski viens burts dazas minutes.
KLAC.
Kirils juta, ka par vina mugurkaulu lenam parlec drebuli.
Spoks? Nu, tas ir pilnigi smiekligi divdesmitaja gadsimta. Vins meginaja pasmaidit, lai apstiprinatu savus vardus, tacu tas iznaca greizs.
Isie klauvejieni, tie klauvejieni, kas atbalsojas tuksaja eka, vinu tik loti nobiedeja, ka vins uz bridi parnema paniku.
Telefons dezureja pirmaja stava, bet tur vajag nokapt, kas, protams, piesaistitu uzmanibu… protams, bija ari telefons registratura un direktores kabineta, bet tagad sie kabineti ir slegti.
Kirils automatiski panema no galda salveti un noslaucija pieri, kuru klaja sviedri.
KLAC.
Sasodits! – vins pie sevis nolamajas. Rezisora sekretare Naina Iosifovna svetdienas vakara nevareja ierasties uz darbu. Tas ir neiespejami. Vina noteikti butu ieskatijusies vina skapi, jo ipasi tapec, ka tiesi vina ierakstija rikojumu par biroja pieskirsanu.
Kirils piesardzigi paskatijas ara no istabas. Zem pienemsanas telpas durvim bija tumss, nenaca ara neviena gaismas stripa.