Laika cilpa
Шрифт:
KLAC. KLAC.
Jauna skana lika vinam uzlekt uz vietas. Likas, ka skanas avots bija loti tuvu, burtiski dazu metru attaluma. Bet augsto griestu un plato arku del atbalss nesa asas, biedejosas salkonas pa visu stavu un bija gruti noteikt virzienu – skana skita nakusi no pasam sienam, no visur.
Un peksni Kirilam tas atausa.
Vins pakratija galvu, it ka neticetu savam minejumam, bet cita izskaidrojuma nebija.
– Bet ta nevar but! – Vins klusi iesaucas un iegaja tumsaja koridora.
Lai parbauditu pienemumu, bija jaiet uz otru stava galu, janogriezas pa kreisi – tur, blakus vina istabai, atradas laboratorija, kura darbinieki petija dazadas vestures liecibas – no berza mizas burtiem lidz dazadu laikmetu sadzives prieksmetiem. Protams, visas vertigakas lietas bija pasleptas seifos, bet… kaut kas palika.
Kirils apstajas, sastinga un klausijas.
KLAK, KLAK, KLAK…
Vina sirds puksteja tik atri, ka vins sastinga.
Vini nevareja ievietot so prieksmetu seifa, jo tas bija parak liels. Vini vinu atveda pagajusaja nedela – pats Anatolijs Vjaceslavovics iesniedza peticiju un ar grutibam, ar milzigiem birokratiskiem skersliem, viniem tomer izdevas.
Kirils pagaja garam kabinetam, pagriezas pa kreisi un paskatijas uz baltajam durvim, virs kuram karajas zime ar melniem burtiem “LABORATORIJA”.
Protams, ieksa nevareja but neviena. Vins visu dienu stradaja burtiski aiz sienas un nedzirdeja nevienu skanu.
Vins pienaca tuvak un atkal klausijas.
Vins nedzirdeja nekadus solus, nekadu darbibu, kas liecinatu par cilveka – saja gadijuma potenciala zagla – klatbutni. Bet cits
KLAC
lika vinam ta nodrebet, ka vins ar pieri atsitas pret durvju rami.
Kirils asi nospieda rokturi un atvera durvis.
Istaba bija pika melns, un vinam uzreiz neizdevas orienteties. Pec paris sekundem vins paskatijas uz prieksu un pa kreisi, uz istabas sturi. Tur uz liela koka galda staveja ierice, kas atgadinaja rakstammasinu. Tas vaks bija atlocits atpakal, un tastatura ar lielajiem taustiniem kveloja blavi dzeltena gaisma.
Vins atcerejas, ka dienas laika meginajis ieslegt ierici un acimredzot aizmirsis iznemt kontaktdaksu no rozetes.
Uzsitot sev pa pieri, Kirils atri devas uz galda pusi, bet puscela sastinga savas pedas.
KLAC.
KLAK, KLAK.
KLAK, KLAK.
KLAC.
KLAK, KLAK, KLAK…
Ierice saka darboties atri, it ka baidoties, ka Kirils aizies.
Tie nebija tikai taustinsitieni. Kads meginaja nosutit zinojumu.
1. nodala
1941 gads
"K… kas tev tik ilgi prasija," Petja jautaja, klabedams zobus tik stipri, ka si skana pat apslapeja veja gaudosanu melna meza lidojosajos zaros. Skirstot nokritusas priedes zarus, vins kadu bridi ielukojas draugu sejas, censoties saprast, vai viss ir kartiba, vai vajag uzreiz saut – vienalga kur, ja vien talu. Tacu visapkart ka muris bija augstas priedes un nebija kur skriet.
Ketija nolaida kasti ar iztuksota balona elpu, apsedas uz tas, noslaucija sviedrus, gribeja kaut ko atbildet, bet tikai pamaja ar roku – un ari tad sis vilnis drizak bija pilnigi izsmelta cilveka zests.
Vinas laba roka lengani karajas gar kermeni, un burkas krita uz mikstas zaliena – apalas, lielas un spidigas. Katja paskatijas uz viniem, it ka nesaprastu, kas notiek.
Lena noelsas un uzreiz izleca aiz augosas priedes saknes, kas nakti atgadinaja kaut kadu mitisku briesmoni ar milzu taustekliem. Vitja domaja, ka saks vakt kannas, bet ta vieta vina apskava meiteni un saka glastit vinas muguru, kaut ko cukstot vinai ausi. Tikai tad vins pamanija, ka Katjas pleci nedaudz triceja, un tiesi taja bridi vins juta sausmigu nogurumu. It ka vesels milzigs kalns butu nokritis no pleciem un nokritis zem kajam smagu skarda karbu veida.
"Es domaju… es domaju, ka neteiksu," Ketija tik tikko dzirdami snuksteja. – Tas bija loti… loti gruti.
Lena uz bridi paskatijas uz Vitju, iespejams, gribeja jautat, kapec vins nepanema vismaz pusi no konserviem, bet, kad vina ieraudzija vinu gulam uz otras kastes malas, vina kluseja.
– Tu to izdariji. "Tu esi lieliska," Lena noglastija Katjas muguru. "Mes jus gaidijam tik ilgi, mes jau sakam uztraukties un gribejam doties taja virziena, kur jus devaties." Bet mes tomer nolemam seit pagaidit. Grutakais ir gaidit. Nakamreiz noteikti brauksim kopa. Taja pasa laika vini butu atnemusi vairak.
Skita, ka Katja vina neklausijas, tacu, spriezot pec nemanamajam rokas kustibam, vina piekrita. Protams, ja vini butu kopa, vini butu nozagusi tris vai pat cetras kastes ar konserviem. Bet briesmas ir daudz lielakas.
Vitja paskatijas uz vina rokam. Vina plaukstas sapeja no daudzajam skembam – tikai tagad vins sajuta to dzirksteles uz plaukstam, pirkstiem un plaukstu locitavam. Protams, Katja pienema vairak svara. Vina nesa kasti ar konserviem, lai gan Vitja nesaprata, kapec – vins joprojam bija mieriga un erta nakotne, kur jebkura bridi ap pulksten divdesmit diviem var skriet uz lielveikalu un nopirkt visu, ko velaties – pat maize, pat kartupeli, pat ne visai labi, vismaz… vins domaja par saldumiem un peksni atcerejas, ka sporta jakas kabata zem jakas bija ielicis lielu “Guliveru”.
Uzmanigi attaisijis sledzeni, vins aptaustija cietu taisnsturi.
"Ura! Vieta, nav pazudis!” – vins gandriz iekliedzas. Tulit, it ka atjedzies, veders saka rugt. Tikai tagad Vitja saprata, cik izsalcis vins ir. Vina rokas saka tricet, un bija vajadzigas milzigas pules, lai apturetu trici.
Vitja iznema konfekti, isi paskatijas uz smaidoso milzi un pasniedza to Lenai.
– Luk, panemiet to pusi un pusi ar Katju.
Lina partrauca savu kluso monologu, sastinga un pagriezas. Vitja uztvera vinas pateicigo skatienu.
– Paldies, Vit.
Vina panema konfekti un uzmanigi, ka kadu dargakmeni, to izsainoja.
Brunais taisnsturis izskatijas tik apetitligs, ka Vitja steidzas noversties.
– Katja, iekost.
Ketija nereageja, bet, kad Lena nolika konfekti sev zem deguna, vina saravas, nosnaca, lupu kaktini nedaudz pacelas – un vina uzmanigi iekoda. Vina mazliet koslajas un pagriezas pret Lenu.
– Mammit… cik garsigi! – teica Katja. Sartums pamazam atgriezas vinas seja. – No kurienes tu to nemi?