Laika cilpa

Auzi?? Edgars

Sarovs pamaja ar galvu. Vina krutis bija sapes, it ka vins butu dzirdejis atbalsis no ta briniskiga vakara, kad tika uznemta fotografija.

– Vai tu atceries? – treneris isi jautaja.

Vins pakratija galvu.

– Ne.

Virietis apgrieza fotografiju.

Aizmugure glita rokraksta bija rakstits:

“Manam milajam trenerim Aleksandram Andrejevicam no Andreja Emeljanova. 1937"

– Si ir nedelu pirms… viss notika. Jus uzvarejat kada konkursa, es neatceros, jus bijat apmierinats un laimigs. Tev zem rokas ir gaisa rokassomina… ta nav ipasi liela… piedod, es ieskatijos tava skapi, kad tu vel nebiji atgriezies. Vai atceries, kas tur bija maka?

Sarovs velreiz pamaja ar galvu, tacu vinu parnema auksts vesums. Labi, ka tumsa nebija redzams.

– Ne.

"Es redzu," treneris noputas. – Tur bija nauda, Andriusa. Un ta nebija alga, ne premijas. Mes nekad neesam nopelnijusi tik daudz, cik tu tur guleji.

Sarovs to nevareja izturet:

– Un seit, fotografija, jus jau zinajat, kas ir vai nav maka?

Treneris iztirija rikli. Jautajums vinu parsteidza.

"Ja," vins beidzot atbildeja. – Zinaja.

"Un vini izlikas, ka viss ir kartiba."

– Ko man vajadzeja darit? Mums pec nedelas PSRS cempionats. Uzziniet, no kurienes si summa nakusi? Jus jau bijat pilngadigs. Protams, tas viss ir nelikumigi, bet ta ir tava dzive.

– Un cik tur bija?

Virietis nosnaca. Acimredzot vinam bija neerti atbildet uz siem jautajumiem. Tomer Sarovs neatkapas. Vinam likas, ka kaut kadu iemeslu del vinam tas butu jazina.

– Apmeram pieci tukstosi. Skiet, ka ar simtu bija par maz.

– Ta ir pieklajiga summa.

"Desmit no manam algam," sacija treneris.

– Un ko es ar viniem izdariju?

– Tev vajadzetu zinat labak…

– Bet es nezinu…

Treneris paraustija plecus, tad iedeva fotografiju Sarovam.

– Vai redzat tur, zem kolonnas, pa kreisi, taluma stavam virieti balta uzvalka un skatas tiesi objektiva? Tas ir vins. Tev vinu noteikti vajadzetu pazit. Vins tev iedeva so naudu. Pec tam vins to sakartoja… ar mani.

Sarovs panema fotografiju rokas un ielukojas seja virietim, uz kuru treneris noradija. Ja nepaskatijas ciesi, vins bija gandriz neredzams – aiz fanu pula, kas vicinaja rokas, ko lidz viduklim paslepa lekni krumi, vins skatijas no kolonnas aizmugures ar aukstu, dzelonu skatienu. Sarovs gribeja atkartot to, ko vins bija teicis daudzas reizes ieprieks – "ne, es nezinu, es neatceros." Bet sis virietis vinam bija pazistams.

Vins gandriz nebija mainijies, tikai vins nomainija uzvalku un cepures stils kluva modernaks, bet joprojam ta pati seja, auksta, cieta, it ka no marmora gabala izgrebta. Vina sasaurinatas acis smarzoja pec briesmam judzes attaluma. Neapsaubami, sis bija tas pats virietis, kurs ieradas sava gerbtuve pirms sava pedeja starta. Tas bija vins. Cilveks, kurs nav lidzigs vinam, nevis dubultnieks, bet vins pats.

Sarovam gar mugurkaulu parskreja zosada. Ka tas varetu but?

"Es redzu, ka es to uzzinaju," virietis pasmineja. "Lai ka ari butu, tagad ta ir jusu darisana." Es nezinu, ka es varu jums palidzet. – treneris vilcinajas. "Pec stundas es dosos uz personala atlases staciju, un mes nekad vairs neredzesim viens otru." Visticamak, es neatgriezisos… tatad… – vins atkal iebaza roku kabata. – Nem to.

Sarovs pastiepa roku, un atslega iekrita vina plauksta.

– Vai tu atceries, kur es dzivoju?

– Ne.

Treneris iedeva adresi.

– Tur neviena nav. Visi kaimini ir prieksa vai devusies uz aizmuguri. Vecmamina Ira palika pirmaja stava, vina ir kurla un vinai ir gruti redzet. Tur var naksnot vai… dzivokli ir mazi krajumi. Ja jus atvedisit savus pionierus, jums ar pirmo reizi pietiks. Bet ari jus nevarat tur palikt ilgi. Man skiet… sis virietis vero maju. Ne vienmer. Bet paris reizes man likas, ka redzu vina seju aiz stura. Sausmigi… jus to neaizmirsisit.

Vins pakratija galvu.

"Es nezinu, Andrej… vai ka jus tagad saucat… ka tu esi iekluvis… bet… esi uzmanigs." Sis nelietis ir spejigs uz jebko. "Virietis peksni isi apskava Sarovu, divaini snuksteja, atvera durvis un atri izgaja ara.

"Ardievu," vins teica, pirms durvis aizcirtas. – Neatceries to slikti.

Sarovs vel minuti staveja apmulsis, tad metas vinam pakal, bet virietis jau bija pazudis tumsajos briksnos.

"Treneris…" Sarovs cuksteja. – Aleksandrs Andrejevics… piedod man… par visu. “Vins juta, ka krutis savelkas un acis sariesas asaras. Vins apstajas, noputas un paskatijas tumsajas debesis. Balgani makoni, viens otru drupinadami, lidoja no austrumiem uz rietumiem, un tiem nebija gala.

4. nodala

2010 gads

– Kapec neviens no mums neko neatceras? – Liza riebigi noslaucija drupatas no veca galda, kas bija klats ar nepartrauktam skrapejumiem. – Manuprat, tas ir vissvarigakais jautajums. Un, kamer neatradisim atbildi uz to, diez vai izdosies virzities uz prieksu… – vina apstajas, paskatijas pa kabinetu ar vecam mebelem un blavu spuldziti, kas kadreiz piedereja vienibas komandierim, tad turpinaja: – … saja… saja divainaja jautajuma. Un ja ta, ja uz so jautajumu atbildes nebus, es vienkarsi panemsu savu gredzenu – vina izteiksmigi paskatijas uz Sarovu un dosies prom, ka vienojamies. Ceru, ka neviens par to mani neapvainosies.

Aiz militaras vienibas Nr.22653 kabineta loga iestajas nakts. Pamestais parades laukums, uz kura vini reiz staveja, priecigi gaidot svilpi, kas pazinos par Zarnicas saksanos, bija apglabata pika tumsa, bet Viktors ik pa bridim nodrebeja, it ka butu satveris balsi vai zabaku suposanos vai kada transporta dzineja skana. Vins pamanija, ka ari vina klasesbiedri un pats Sarovs periodiski uzmeta skatienus aizkara durvim.

– Kas attiecas uz Vitju un Lenu, tad kaut ka var saprast… jus arstejaties psihiatriskaja slimnica… atvainojiet, slimnica, varbut hipnoze vai citas metodes. Musdienas tiesam ir veidi, ka likt aizmirst jebko…” Vina paskatijas uz Piteru, kurs klusedams sedeja vinai blakus un malkoja teju no plastmasas kruzes. – Bet ka ar mums? Es, Petja, Deniss, Deivids… neviens mus neapstradaja, mes izbegam no inkvizicijas…

Jautajums karajas gaisa.

Viktors paskatijas uz Lenu. Slimnica meitene cieta vairak neka parejas, tacu maz ticams, ka vina zinaja atbildi. Tomer… vina noteikti kaut ko atcerejas. Un vins atcerejas. Ne visi, lekmes un sakumos, uzliesmojumos, fragmentari. Bet sie cetri nav. Nekas.

Vina paskatijas uz Sarovu, bet vins tikai paraustija plecus.

Vini pavadija veselu stundu, meginot atsaukt atmina notikumus pirms divdesmit sesiem gadiem, tacu nonaca pie viena secinajuma – pec Cervjakova ezera iemestas granatas eksplozijas atmina skita partrukusi. Ausis melns zvanoss plivurs, briesmigas neizturamas sapes un spilgti zibsni acis. Tas visas ir smadzenu satricinajuma pazimes. Bet kas notika talak?