Laika cilpa
Шрифт:
Lena pamaja uz Vitju.
– Vinam bija dazi rezerve.
– Kas ir kaste? – vinam blakus paradijas Deniss, kurs skita svaigaks un dzivespriecigaks par parejiem. Vins notupas un, neskatoties uz brilles pazuduso lecu, saka lasit melnos uzrakstus, kas bija rakstiti tiesi uz deliem.
«Ipasa arstesana. Nemetiet. Nevajag sist. Paliec sauss”.
“Ipasa piesardziba. Nemetiet. Nesitiet. Glabat sausa vieta"
"Mes tam vel neesam izgajusi cauri… skiet, ka tas kaut ko saka par piesardzibu, jus nevarat to mest." Un ari ar sikiem burtiem, – vins teica, skieldams.
– Kristals, vai ka? – izlauzas no Petijas, kura, tumsa piekerusies pie zariem, beidzot izkapa aiz priedes saknes.
Ieraudzijis pa zemi izmetatas skarda bundzas, vins laipni nolamajas un tudal metas tas savakt.
– Labi padarits! – vins izplapajas. "Es nezinu, kurs no jums to uzmineja, bet ediens ir vissvarigakais." – Trispadsmit gabali, 400 gramu kannas. Lielisks sautejums!
Vitja atri aprekinaja: izradijas, ka Katja bez smagas kastes veda ari apmeram piecus kilogramus konservu. Vins atskatijas uz vinu un, ja vinam butu vel viena konfekte, vins to uzreiz butu atdevis. Bet vinam bija tikai viens un tas viens – kada brinuma del.
– Kapec tu vinu vilki? – Deniss velreiz jautaja. – Drosi vien loti smagi!
"Tas nav istais vards," Vitja sacija un nogurusi paraustija plecus. Vinam nebija ne jausmas, kapec, un pilniba palavas uz Katju. Vina acimredzot kaut ko zinaja un, ta sakot, bija “vieteja”. Vietejais vietas un, vel svarigak, laika izpratne. Varbut kaste ir kada svariga lieta, ko vini iedos padomju armijai un tas palidzes musejiem pec iespejas atrak uzvaret? Vai, piemeram, bez sis ierices vaciesi nespes pieladet lielgabalu, parraidit svarigu zinu – tacu nekad nevar zinat, jebkura sabotaza fronte pret ienaidnieku vinu ta vai citadi sabojas. Vins to saprata un, protams, tapat ka visi padomju skoleni, par to lasija gramatas un skatijas filmas.
"Tas ir nepieciesams," Vitja nomurminaja. Deniss skita apmierinats ar so atbildi.
Pec Gulivera Katja atdzivojas. Vina piecelas no kastes, izstaipijas, noelsas un tad peksni teica:
– Ak, sasodits… es aizmirsu savu velosipedu aiz tavas majas… Man bus jabrauc atpakal.
Vina peksni sastinga, klausijas, mazliet pagriezas viena virziena, tad otra. Vitja kluva piesardzigs, tacu, lai ka vins centas, vins neko nedzirdeja, iznemot talo kanonadi un veja troksni.
– Pakert to! – Ketija skarbi teica, uzrunajot kadu nezinamu. – Atri, atri! Vini noteikti ir atklajusi, kas pietruka!
Lena bezpalidzigi pagriezas un paskatijas uz Vitju. Vinas acis bija bailes.
– Petka, savac konservus! – Vitja cuksteja. – Pasteidzies! – un saka kramet kabatas aukstas kannas. Katra vareja ietilpt ne vairak ka viens, un drebes uzreiz kluva neticami smagas un neertas.
– Nemsim! – Katja paveleja.
Deniss paskatijas uz Vitju. Kopa vini satvera kasti no abam pusem, un Katja to pacela no priekspuses.
Meness, kas lukojas ara caur atri lidojosiem makoniem, nepartraukti apgaismoja vinu saspringtas sejas. Apkart salcosais mezs skita nereals, nereals un tapec vel biedejosaks. Peksni vinus sasniedza dusigs kliedziens, tad vel viens, un kluva skaidrs, ka vini noteikti vaja. Vitja juta pukstesanu ausis, un kluva neticami gruti elpot. Sasodita kaste parvertas par cugunu – bet Katja spitigi gaja, pareizak sakot, pat vilkas, jo kastes apakseja dala atsitas pret vinas kajam.
Un tad caur veja troksni manas ausis iecirta dusmiga, sava veida lauzta, klakskosa sunu riesana.
"Mammu…" Linas balss triceja. – Mammit, man ir tik bail no suniem…
Vitai bija iespeja sastapties ar aitu suniem, kas sarga darzenu noliktavu, un vins atcerejas so izbraukumu visu muzu – bet tas bija majas, un seit nebija kur paslepties.
Deniss, aizelpas, ik pa bridim palukojas apkart – zobi klabeja, bet ne no aukstuma, ka varetu domat, bet gan no bailem un spriedzes.
Katja nedaudz samazinaja atrumu, caur nasim iesuca mitru veso gaisu, paskatijas par plecu un vinas acis dzirkstija. Taja bridi vina izskatijas pec kaut kadas raganas – acis dejoja launpratibas dzirksteles, un tas nez kapec Vitai lika justies labak, it ka vins butu pieskaries degosajai naida ugunij un no tas uzladejies.
– Atri, uz straumi! – Vina peksni mainija virzienu un ievilka pulku biezokni – tik necaurejams un erkskains, ka bija gandriz neiespejami paiet. Elastigie zari skropstas manu seju, adatas skrapeja vaigus, censoties ieklut manas acis. Uz vina rokam nebija palikusas nekadas dzives vietas – tas visas bija sagrieztas un caurdurtas, erkski izsukusies pa biksem, nokasiti un ierakti ada. Atdalijums klusi un izmisigi spitigi devas uz prieksu. Suna riesana aiz viniem vinus mudinaja, dzenaja, venas dauzijas bailes – vieni milziga meza, kara, un aiz muguras bija slepkavas, kas bija gatavi uz visu.
"Seit jums ir Zarnitsa," nodomaja Vitja, klustot vesakai. "Visrealaka lieta, kada jebkad bijusi." Un, kad vina kajas peksni nolaidas, vina kermenis slideja pa slapjo zali, vins satvera kasti ka glabsanas lidzekli, neiedomajoties, kas vinus sagaida talak.
Ta nu vini pieci, pat nepaspejot saprast un apzinaties notiekoso, iebrauca taisni straume.
Manas pedas uzreiz iegrima ledaina udeni lidz celiem, bet kaste peksni kluva vieglaka un, sakuma nogrimusi gandriz puscela, uzpeldeja augsup, lenam ripodama no vienas puses uz otru.
Katja paskatijas uz viniem un vainigi nomurminaja:
– Citas izejas nebija. Suni noteikti iznaktu pie mums. Un leni iet uz leju ir parak ilgi.
Vitja paskatijas uz vina kajam. Kaut kadas zales tumsi kati savija vina bikses un, lenam supodamies, stiepas gar straumi. Udens bija loti auksts, vins lieliski saprata, ka sadi vini ilgi neiztures.
Labi, ka mamma to neredz, vins nodomaja.
"Tur ir musu maja," Katja noradija kaut kur pa kreisi. "Un jus mani tur satikat," vina pamaja uz maigi slipo krastu, kas tumsa izskatijas pilnigi nepazistams. "Jus, protams, varat iziet tiesi seit, bet vini redzes musu pedas." Tapec kadu laiku, varbut piecsimt metru, bus jastaiga pa udeni. Pieturieties sava starpa, dazreiz te ir bedres.
Vina panema kasti aiz parnesasanas dela un gaja uz prieksu – ta peldeja vinai blakus, ka pieradinata.
Vitja sajuta Lenas roku, ledainu un kaut ka savitu. Meitene triceja ka lapa. Vinas seja bija pilnigi balta.
"Mums jaiet," vins klusi teica.
Vina pamaja.
– Den, ka tev iet?
Deniss neatbildeja, tikai pakratija zodu, sakot, ejam jau.
Petja pacela aizmuguri. Visi dzirdeja vina kluso basa balsi:
"Tetis man teica, lai no rita aplej sevi ar aukstu udeni." Un es turpinaju domat, kur tas varetu but noderigi? Nu… tagad ir skaidrs, kur.