Laika cilpa

Auzi?? Edgars

"Nekas, Petja, ta ir pagatne." Jus jautajat, kapec es nenonemu tetovejumu. Pirmkart… astondesmitajos gados nebija salidzinosi drosu veidu, ka to izdarit – tikai operacija, pec kuras mana roka butu neatgriezeniski izkroplota. Vecaki gribeja to darit, viniem bija vienalga, lai tikai neredzetu so kaunu. Bet kada brinuma del man tomer izdevas nosargat savu roku. Lai gan sasoditais tetovejums dega un niezeja katru dienu, nedodot man ne sekundi miera.

"Nabaga meitene…" Deivids tikko dzirdami teica. – … nedariet griezumus uz kermena un nerakstiet uz sevi. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs.

Liza pagriezas pret vinu, pazibinaja acis un pamaja.

– Ja, es par to uzzinaju velak. Tacu jau bija skaidrs, ka izcilai studentei nevar but tetovejums. Tas nav tikai arkartejs notikums, tas ir pasaules gals, ja velaties. Maz ticams, ka jus to varesit izskaidrot musdienu skoleniem vai vinu vecakiem, par kuriem nesmietos.

Parlasiju visus kosmetikas padomus par vecuma plankumu likvidesanu, petiju kimijas zurnalus un macibu gramatas, ieriveju ada citronskabi un udenraza peroksidu. Pat kaut kur lasiju, ka kaka urins palidz… kad atceros, nodrebju. Bet viss ir velti. Un katru ritu, pirms dosanas uz skolu, es rupigi apseju so vietu. "Vina paskatijas uz savu plecu un rugti pasmaidija.

Vitja sausmas klausijas vinas vardos un peksni skaidri iedomajas – it ka laika durvis butu nedaudz paverusas un vins varetu redzet, kas ir paslepts – tris huliganus, kuri sit skolas pagalma guloso Hornetu. Vienam no viniem uz rokas bija tiesi tads pats galvaskauss. Tikai bez rozes. Un bez burtiem. Vins vareja to zveret. Bet ka?

It ka dzirdot vina domas, Liza sastinga, apgaza viskija glazi un turpinaja:

– Un… ne, Petja… ceka nav arkartas komiteja. Paskatijos specialas gramatas, tada saisinajuma nebija, neviens neinjiceja. Tas ir pavisam savadak.

Biroja valdija navejoss klusums. Vareja dzirdet kveldiega dukonu spuldzite pie griestiem.

– Vai tas ir tas, ko es domaju? – Viktors klusi jautaja.

Lena nodrebeja – vina sedeja vinam blakus, skita, ka vini unisona doma par vienu un to pasu. Viktors paskatijas apkart uz saviem klasesbiedriem. Skiet, ka visi zinaja atbildi, kas karajas gaisa, tacu vini to nepateica skali.

Liza viegli pamaja.

– Ja. Tie ir vina iniciali. Cervjakovs Konstantins.

5. nodala

1941 gads

Vini staigaja ilgu laiku.

Sakuma vinu atbalstija asinis plososais adrenalins, dusmas un aizvainojums pret berniem, kuri izradijas tik stulbi, ka nesaprata, cik viegli pieaugusie vinus apmanijusi. Tad, kad sakotnejais drosinatajs bija izzuvis, Liza nolema, ka ta vai citadi vina sasniegs savu merki, un, zobus sakodidama, gaja.

Tiesi ar sadu sejas izteiksmi vina sedeja majas, saliekusies pie blavas lampas, kad dazi majasdarbi negribeja tikt atrisinati. Vina zinaja, ka pat tad, ja uzdevums ir neatrisinams, vina tik un ta sasniegs savu merki – laika un pulu jautajums. Un nekad nav bijis savadak. Jebkura gadijuma vinai jabut pirmajai. Piemeram, tads pats ka Cervjakovs, tikai vins ir pirmais drosme, augstpratiba… – vina domaja. Nekauniba nav gluzi ta ipasiba, kas butu publiski jaapstiprina, tacu vina noteikti zinaja, ka dzili visi klases zeni velas but tikpat parliecinati ka Kostja. Bet viniem vienkarsi neizdevas. Un meitenes ari gribetu labi macities. Bet tas nav tik vienkarsi.

Saja zina vini bija lidzigi Kostjai. Vai ne tikai sis?

Vini gaja pa sauru taku, kas vijas cauri drumam mezam. Jus neko nevarat redzet, bet vins staiga uz elli, ”domaja Liza. Bez bailem, bez saubam. Kaut es to varetu izdarit!

Manas kajas kluva slapjas. Vina jutas loti nogurusi. Prieks, ka vina driz ieraudzis apdullinatos pieaugusos, bija pargajis. Meza pat nebija redzami pieaugusie, lai gan vini bija staigajusi jau vairak neka stundu.

Cervjakovs kluseja. Sakuma vins vinai izteica vairakus apsaubamus komplimentus, stastot, ka vina visus piekavusi un ka vini tagad tur sez un sapno braukt ari viniem lidzi, bet bija jau par velu, vilciens aizgajis. Izteikusi sos vardus, vini saka smieties, un Liza pirmo reizi sajuta, ka ir kludijusies. Vinai nevajadzeja iet vinam lidzi. Bet tagad ir par velu. Atlika tikai aizvert zobus un klist pa so bezgaligo tumso mezu.

– Cik ilgi vel jaiet, ka tu doma? – vina jautaja, kad vinas kajas kluva koka.

Neapgriezies, Cervjakovs peksni sacija:

– Vairs ne ipasi.

Vins bija divas galvas garaks – otra kursa students, bet patiesiba vina pat nezinaja, cik vinam gadu, varbut vins bija atkartots students pagajusaja gada, un tad izradas…

Vinas optimisms pazuda bez pedam.

"Kostja, varbut mums ir labak atgriezties…" vina peksni ierunajas.

Cervjakovs peksni apstajas un pagriezas. Vina acis bija ka alvas, biedejosas, nedzivas.

"Iet atpakal?…" vins nomurminaja. – Kur? Siem berniem? Laujiet viniem sedet un gaidit, kamer vaciesi vinus sagrabs.

Liza kluva auksta.

Vai vins ir kluvis traks? Pec acim spriezot, ta ari bija. Ieplestam acim, it ka traki, vini piesardzigi raknajas pa mezu.

– Kadi vel vaciesi, Kostja? Ko tu dari?

Vins peksni pasmaidija – tas platais, baltzobu, huliganiskais smaids, kas liek meitenem sastingt no sajusmas.

– Ja, es jokoju, Liza! Mes esam gandriz klat, vai taluma dzirdat troksni? Sis ir marsruts, mums tur jaiet.

Vina klausijas. Tomer tiesam bija troksnis ne tikai prieksa, bet ari aizmugure un no debesim, kuras, skiet, urbja desmitiem lidmasinu. Kas tas varetu but?

Vina vinam jautaja.

Un vins atkal iesmejas, tagad bezrupigi un kaut ka nomierinosi, it ka ne tikai zinatu, bet butu parliecinats par saviem vardiem.

– Es tev teicu, vai tu esi aizmirsis? Tas ir Kubinkas militarais lidlauks, nakts macibas. Musu putni trenejas pacelsanas un nolaisanas sarezgitos laika apstaklos.

Vina nodomaja, pamaja un atkal nomierinajas. Ta tas drosi vien ari bija, un vinas aizdomigums izskatas smiekligi. Bet… kapec vins teica “vaciesi”, ja vini ir parliecinati, ka tas viss ir manisana? Bet ta meitene… Katja, skiet… vina ari teica divainas lietas…

Visticamak, vins runaja nepareizi,” vina noteica un skreja pakal puisim, kurs tagad ne tikai staigaja plasi, bet gandriz skreja, it ka nojausot finisa linijas tuvumu.

'Cik kautrigs mulkis es esmu! – vina atkal un atkal sev parmeta. “Tam ir jaseko ka piemeram, ne pilitei saubu vai bailu, lai gan vini, varetu teikt, ir vieni tumsa, auksta meza – protams, neskaitot tos cilvekus, kuri visu sakartoja un tagad ir slepjas brezenta telti.” Bet ka viniem izdevas tik talu tikt, jo vinai skita, ka atdalijums ir nobraucis maksimums piecus kilometrus, ne vairak un, visticamak, pat mazak.