Laika cilpa
Шрифт:
Ilgi paklausija un pec divam minutem vini jau sedeja pie galda.
Bugors panema pudeli, paskatijas uz Lizu un sacija:
– Vina izskatas diezgan jauna. Nekas?
"Nekas," atbildeja Cervjakovs, ar kailam rokam satverdams karsto kartupeli. – Ielejiet to.
Brilles saskandinaja. Tie izskatijas gandriz lidzigi tiem, no kuriem mans tevs dzera sestdienas un dazreiz ari nedelas laika.
– Forsi, ja? – Bugors lielijas. – Kristals!
– Ja! – atbildeja Cervjakovs, izelpojot no mute degosa kartupela.
Vins piepildija glazes lidz malam. Viens no viniem atradas tiesi Lizas prieksa. Long izleja milzigus marinetus gurkus no burkas uz liela skivja galda vidu.
"Es to atradu pagraba," vins teica.
“Labi, zaki, apsedies jau,” Bugors vinu aptureja, un Longs apsedas blakus Lizai, tad padomaja un pabidija kreslu talak – par laimi, vieta atlava. Vina atviegloti noputas. Vins un Cervjakovs sedeja preti parejiem pieciem puisiem – viens otram preti.
– Nu, Cerva, laipni ludzam! – Bugors pacela glazi. – Parasti vini neatgriezas no turienes, kur biji. Tik veiksmigs…
Cervjakovs paskatijas uz Bugru, tad pieversa skatienu Lizai un pamaja.
"Es tev to teicu," vins vinai teica. – Ar mani tu nepazudisi.
Vins iesupoja glazi mute, saskobijas, izelpoja un panema no skivja gurki, troksnaini ievilkot gaisu caur nasim.
– Oho!!! Izveligs!
– Nu, pabaz! – Bugors nomurminaja un ari atsita glazi. Parejie sekoja.
Nav ko darit, vina nodomaja un pacela glazi pie mutes. No smarzas vinai reiba galva, vina aizvera acis un iedzera vieglu malku, uzreiz klepojot. Man acis sariesas asaras.
Puisi jautri iesmejas.
– Septindesmit gradu! – teica tielais ar nogrieztu Adama abolu. – Tas nav tev, lai dzer sodu!
Vina nolika glazi uz galda.
– Viss kartiba, jus to pameginasit velak! – Bugors uzslaveja. Tad vins peksni kluva nopietns. – Tas viss, protams, ir labi, Cerva. Bet sakiet mums, ka vecam pazinam, vai jus tikai braucat cauri, vai ir kada darisana?
Cervjakovs uzreiz neatbildeja. Vins iekoda vel vienu kuposo kartupeli, ar baudu kraukskinaja gurki, kartigi sakoslaja, apskatidamies pa maju, un tikai tad teica:
"Seit, ne tik talu, ir dazas lietas, ar kuram salidzinajuma jusu slavinatais kristals ir pilniga mulkiba." Un vissvarigakais ir tas, ka jus to varat viegli panemt. Nenovertejamas lietas, jus pat nekad neesat redzejusi neko tadu.
Liela vira acis iemirdzejas.
– Piemeram?
Cervjakovs pamaja ar galvu.
– Piemeram? "Vins paskatijas uz Lizu, kura sedeja vinam blakus, nekustoties. – Piemeram, mazs portativais radio pusgramatas lieluma.
Liela puisa mute paveras:
– Tadas lietas nav…
"Ka tas notiek, es pats to klausijos," Cervjakovs nekaunigi pasmineja.
Liza pagriezas pret vinu un sastinga, nespedama tam noticet. Vina, protams, saprata, kads ir sis Cervjakovs, un ka vins ieprieks macijies kaut kada speciala skola grutiem berniem. Bet sis… Vai vina dzirdeja pareizi? Vai vins piedavaja aplaupit savus draugus, klasesbiedrus? Un sis… klaja… vai vins joko? Bet izskatas, ka vins nejoko. Uztverejs, par kuru vins runaja, bija Petino radio, ja, absoluti – tiesi pusgramatas izmera. Kadas sausmas… Vina nodrebeja, it ka butu dabujusi pa seju.
– Liza ari vinu redzeja, vai ne? – Vins skatijas vina ar aukstu, caururbjosu skatienu.
Kliegt “ne” un begt, ka to daritu jebkurs gramatas vai filmas varonis? Vinai stipri sapeja veders un gaiss krutis izsika. Vina seju klaja konvulsiva maska. Ja vina teiktu ne, vina tiktu nogalinata… vai vel launak.
Liza juta, ka no acs kaktina izbirst maza asarina. Vina atri to noslaucija, noputas un balsi, kas vinai nepiedereja, saprotot, ka pielauj briesmigu kludu, sacija:
– Ja.
7. nodala
1984 gads
Pec tam, kad nekaunigais policists, kurs raknajas pa skapi un gandriz salauza pirkstus, pazuda tumsa, skolas sargs Nikolajs Gapejevs vel pusstundu nevareja beigt tricet vinam rokas. Vins apsedas biroja uz divana, gaidot, ka virsnieks atgriezisies, noteikti atgriezisies, jo vini vienmer atgriezas, bet pagaja piecas minutes, tad desmit, un pec piecpadsmita Nikolajs neiztureja. Vins piecelas un, supojoties, devas pa garo tukso gaiteni uz pagraba durvim. Tur vinam kaste ar lupatam uz ilgu drumu nakti bija paslepta kratuve – 0,75 litru Agdamas stiprinata vina pudele.
Ejot garam skolas sienas avizei, vins nevilus atskatijas – Sarkana zvaigzne, kuru kada neveikla roka zimejusi plasa foaje drebosaja, neskaidraja pusaizmigusa, izskatijas draudigi. Ena, kas metas no loga vertnem, aiz kuram veja supojas dzeltena, nedziva laterna, ka skibs, eterisks krusts paslepas zem sienas avizes.
Nikolajs uz bridi sastinga, pacelis kaju pari krustam, tad nolamajas un apgaja tam apkart pa labi.
Vins meginaja atcereties sarunu ar operu un, lai gan detalas pilniba izskreja no vina atminas, vins bija parliecinats, ka divaina vizite vinu personigi neskar. Vai?.. Vins paskatijas uz saniem uz pagraba durvim, kas tik tikko saskatamas gara gaitena gala. Tur pa labi zem kapnem aiz kastes ar karoto “Agdam” sparnos gaidija drosi noslepti tris elektriskie skaititaji. Parejas divas vins pirms nedelas iznema un iedeva pircejam. Sodien pec pulksten trijiem nakti, kad pilseta aizmiga, bija japabeidz iesaktais. Turklat nauda par iericem, pat simts rublu, jau bija sanemta. Vins to planoja izteret importetiem Montana dzinsiem.
Nikolajam riebas staigat pa atbalsojosajiem skolas nakts gaiteniem – neskatoties uz savu iespaidigo izskatu, sargs seit piedzivoja kaut kadas instinktivas bailes – aiz katra stura likas, ka slepas direktors no vetrainas skolas jaunatnes – vecs stilbs ar vienu aci. kaut kur uz augsu. Iebiedetajs un kildnieks, skolas sausmas, vins burtiski kluva paralizets, ja peksni vina nejausi (vai ar noluku, vins nekad neuzzinaja) uzmeta uz vinu savu sausmigo skatienu un vins sastinga vinas prieksa, ka trusis prieksa. no boa constrictor.