Laika cilpa
Шрифт:
Virietis atkal pakratija kaju, leni, it ka kaut ko berzejot, un tad tabakas smaka sasniedza Sarovu – civilvirs smekeja, skatijas apkart. Tad vins nometa cigareti zeme, paskatijas uz kapnem, kas veda uz stadionu, un atri devas pec kaujiniekiem, kuri bija aizbegusi pa prieksu.
Sarovs piesardzigi paskatijas ara no vaka. Virietis iznaca pa vartiem, kas bija nedaudz atverti zoga, apgriezas un ietina kede – tacu kedei nebija sledzenes. Velreiz paskatoties uz stadionu, civilvirs pazuda ena.
Nogaidijis vel desmit minutes, vins peksni sajuta specigu trici – skita, ka vina kermenis sitas krampjos – aukstums un mirstigas briesmas lika par sevi manit. Un, kad patrulas prieksnieks beidzot devas prom, spriedze sabruka. Sarovs nolaida plaukstas slapja zeme, skaitija lidz desmit, koncentrejot vedera karstuma kamolu, ka to darija pirms sacensibam, un, kad trice norima, ar ravienu piecelas kajas. Noliecies vins skreja uz vartu pusi. Man bija jadodas prom, pirms kads cits ieradas seit.
Pie pagrieziena vins samazinaja atrumu un paskatijas uz stadiona kapnem. Acis, pieradusas pie tumsas, satvera plankumu – bezveidigu, ka netirumu kaudzi, kuru te bija daudz, un tomer visa pilseta tas izskatijas kaut ka biedejosi.
Parvarejis kardinajumu nekavejoties izskriet no zoga, Sarovs klausijas un pieskreja pie kaudzes. Noliecies, lai tumsa saprastu, kas tas ir, vins uzreiz atkapas. Vina skatijas viriesa nedzivas stikla acis, ar kuru vins tikko bija runajis gerbtuve.
"Treneris…" vins cuksteja, parakmenojies no sausmam. Vins paskatijas uz augsu un ieraudzija pasu arku, kur tika uznemta fotografija – un peksni vina atmina ar apbrinojamu skaidribu paradijas saulaina jauka diena, piepildita ar smiekliem, priecigam cilveku balsim, stadiona salkonu. vakar.
Vins stav pie arkas blakus trenerim, garam gaja iemilejies paris un vins uzsauca viniem, puisi pagriezas. Ieraugot sportistu Dinamo krekla, vini vinu uzreiz atpazina un saka smaidit.
– Andrejs Viktorovics! – puisis iesaucas, – vai tiesam tu? Ta ir patiesiba?!
Vins pamaja ar galvu un ari plati pasmaidija.
– Vai jus varetu mani nofotografet ar manu treneri? – Sarovs jautaja puisim un vins uzreiz piekrita.
Kameras aizvars noklikskinaja, Sarovs pagriezas, turpinot smaidit, un satvera trenera skatienu enu, it ka starp viniem butu lidojis kaut kas tumss un nepatikams.
Vins ciesi satvera somu, kas patikami sildija vina kermeni, un sniedzas pec kameras.
Meitene jautaja:
– Vai tu dosi mums autografu? Atvainojiet, nav neka cita, uz ko rakstit,” vina apmulsusi sacija, pastiepot sokolades kasti. – Cita puse.
Sarovs pagriezas pret treneri.
– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevic!
Vins iznema no krusu kabatas pildspalvu. Sarovs netisam pieskaras vina pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti ka ledus.
Vins parakstija sokolades kastiti, un puisi devas uz stadionu, atstajot sportistu un treneri pie arkas.
"Ir pienacis laiks," virietis peksni teica. – Atlikusas piecas minutes. Jus kavejat, ka vienmer. “Vins verigi paskatijas uz Sarovu, un vina skatiena pazibeja tas pats divainais aukstums.
– Varbut vins uzmineja, vai kaut ka uzzinaja? – domaja Sarovs. – Ne… tas nevar but…
– Turiet kameru! – Vins pasniedza fotoaparatu trenerim. – skreju uz startu.
– Dod man ari somu! Kur tu to liksi?
Sarovs pasmaidija, bet smaids bija piespiedu un nedabisks.
– Ja, seit… man nav… neka svariga, es to nometisu tur uz solina, neviens to nepanems.
Treneris paskatijas uz vinu, it ka izsverdams vina atbildi. Tad vins pakratija galvu un mazliet skumji sacija:
"Galvenais ir neaizmirstiet, kur to atstajat velak."
Sarovs paskatijas uz guloso kermeni. Vins notupas sev prieksa un, ar grutibam parvarot sevi, iekeras lika iekseja kabata. Vina roka pieskaras kaut kam siltam un slapjam, un vienu bridi vinam skita, ka virietis vel ir dzivs. Gandriz kliedzot, lai izsauktu palidzibu, Sarovs ar otru roku meginaja atrast pulsu kakla, tacu veltigi. Vins bija miris.
Beidzot, aptaustijis maku, vins to izvilka un ieraudzija, ka vina pirksti ir notraipiti tumsi. Vins atri iebaza maku kabata un noslaucija roku trenera biksu kaja.
"Aleksandrs Andrejevics…" Sarovs cuksteja. – Kapec tu mani neaptureji…
Vins piecelas kajas. Mana galva griezas.
"Neaizmirstiet velak, kur to atstajat," trenera vardi dega vina smadzenes.
Kur vins vareja paslept naudu? Protams, si nebija vieniga reize. Kaut kur bija sleptuve, tagad vinam loti noderetu. Un ne tikai vinam.
Sarovs velreiz paskatijas uz nekustigo trenera kermeni, kuru vins nekad nebija redzejis – vismaz taja cita, turpmakaja dzive vins noputas, uzmanigi aizvera mirusa viriesa plakstinus, piecelas un skreja uz vartiem.
Mums bija jasteidzas. Vins peksni nodomaja, ka berni, vina berni, par kuriem vins bija atbildigs, drosi vien jau ir uzzinajusi patiesibu – ne to, ka svesa meitene… ka vinu sauca… skiet, Katja, stastija viniem vardos, bet patiesiba – kad debesis varijas no spradzieniem pretgaisa saviniem, tie tev mugura kliedz “Stop, es sausu!”, un nez no kurienes paradas divaini cilveki, kas izstaro tumsu un briesmas, ka elles prieksvestnesi, dara savu darbu un aiziet, atstajot tevi vienatne ar sevi un kluso jautajumu: “Kad pienaks mana karta?
Sarovs uzmanigi loznaja gar zogu – cels, pa kuru patrula (vai kas vini bija), izgaja uz sosejas, pa kuru pluda cilveku upe. Aiz kalna nebija redzami cilveki, tacu nepartraukta dukona, kas naca no turienes, nedaudz atgadinaja divainu nebeidzamu piedziedajumu, kas iestredzis uz vienas bezgaligas zemas nots.
Vins nodrebeja un atcerejas adresi, ko virietis gerbtuve vinam bija pateicis. Lai tur noklutu, bija jaiziet uz Shchelkovskoje sosejas, kas nozime, ka uz Bolshaya Cherkizovskaya un nebija iespejams izvairities no satiksanas ar cilvekiem.