Laika cilpa
Шрифт:
Parravis meteli, vins atri gaja uz prieksu, ar acim atzimejot visas briesmas, kas varetu sagaidit. Pirms sasniedza Cerkizovskaju, kreisaja puse vins ieraudzija lielu koka maju. Uz fasades karajas liela taisnstura zime ar lieliem, melniem burtiem uzzimetiem vardiem “Policija”.
Kads virietis staveja uz kapnem un ieskatijas bezgaligaja puli. Vins bija gerbies adas jaka ar krusteniskam jostam. Vinam pie saniem karajas maks. Virietis klusedams smekeja. Sarovs uzreiz saprata, ka no tiksanas ar vinu nevar izvairities, un, visticamak, tas vinam neko labu nesolija.
Pa kreisi uz celina sastingusi staveja nezinamas markas viegla automasina, nedaudz talak, nedaudz pirms pasas majas sasniegsanas, bija neliels koka stends. Sarovs nedaudz samazinaja atrumu un paskatijas uz vinu. Vajadzeja izdomat, ko teikt policistam, no kurienes vins nak un kur dodas. Un prieks kam. Ja vins butu bijis puli, jautajumi nerastos, bet vins nak no stadiona puses, un tur…neviens cilveks un patrula tikko nav skrejusi garam, kas sava, ka vini drosi vien domaja, marodieris vai iebrucejs, bet patiesiba vins treneris.
Mana galva drudzaini lekaja domas. Vins sastinga pie stenda, pat nemeginot paskatities uz to, kas tur rakstits. Un, kad smaga roka uzkrita vinam uz pleca un acis dzela no specigajiem cigaresu dumiem, vins nodrebeja. Mana dvesele iegrima papezos.
– Vai jus kadu atpazistat? – vins dzirdeja aizsmakusu, bet diezgan patikamu viriesa balsi.
Sarovs uzreiz nesaprata, ko virietis jauta. Pirma doma bija, ka jautajums attiecas uz tiem cilvekiem, kuri staiga pa Cerkizovskaju – begliem, begliem no valsts rietumu nomalem: ka vins tos pazist?
Bet, kad pirmais apjukums pargaja un vina skatiens bija versts uz tafeli, vins peksni ieraudzija, ka virsu bija rakstits: "Policija vinus mekle." Un zemak ir pieci vai sesi portreti, kas uzzimeti un atveidoti tik pretiga kvalitate, ka diez vai kads sos cilvekus atpazitu par noziedzniekiem, pat ja vini saskartos ar tiem aci pret aci.
Sarovs lenam raudzijas no vienas sejas uz otru – visparigus vaibstus, protams, vareja uzminet, bet neko vairak.
Virietis pacietigi gaidija un Sarovs saprata, ka ipasi nesteidzas, jo bija iespiedis savu upuri sturi. Vins pat nesteidzas saprast, kurs ir atgriezies pie vina, petot deli.
Skita, ka laiks ir apstajies. Cilveku plusma sastinga, neatskiramas sarunas un lidmasinu dardona debesis sastinga.
Sarovs paskatijas uz pedejo portretu. Vins uzreiz nesaprata un pat nevareja izskirt seju – ar roku zimetais identitates komplekts bija loti nobruzats, it ka tas butu tur karajies vairakus gadus. Cieta, tieva seja paskatijas uz vinu. Isi apgriezti mati, augstpratigs skielums, izteikti vaigu kauli, tievs taisns deguns ar kupri. Uz pieres ir vai nu rieva, vai rieva, divaini tik jaunam vecumam. Vai varbut reta.
Hipnotiskais skatiens, ko vareja saskatit pat saja neaprakstama portreta, bija nogurdinats ar nepieludzamu nezelibu.
– Vai tu tiesam zini? – atkal atskaneja viriesa balss. Identitates sokets, Sarovs pilniba aizmirsa par savu klatbutni.
– Ja. Tas ir… skiet… – vins pagriezas un virietis, kurs izradijas diezgan nepatikams izskatam tik izskatigam baritonam, viegli atkapas.
– Bah! – vins kliedza. – Tas esi tu! Un es domaju, kas tas nak no stadiona, tagad es atri parbaudisu vina dokumentus… Un tas ir pats Andrejs Emeljanovs! Nevar but! Es neticu savam acim!
Sarovs samulsa, pasmaidija savu burvigako smaidu un noplatija rokas.
– Es atnacu seit, lai atvaditos…
– Uz prieksu?
Sarovs pamaja.
Virietis sapnaini domaja.
– Ja… bija lietas… – vins paskatijas uz stadionu. "Musejie tur tikko piekera parkapeju… vai jus vinu neredzejat?"
– Ne, es tikai paskatijos no malas… nekas…
– Vai atceries, ka finisa taisne apsteidzi Konovalovu labako desmitnieka? – virietis pamaja ar galvu. – Tad Zirgs bija pirmais, neviens uz tevi nedereja. Un es… – vins viltigi piemiedza aci, – visu savu naudu liku uz tevi! Protams, mes nevaram, tie ir aizliegti… bet…
Sarovs atkal pasmaidija.
– Ja tas ir kluss, tad tas ir iespejams.
"Pa labi!"
– Un tad vins panema piecpadsmit tukstosus! Iedomajies!
Sarovs nosvilpa.
– Varbut pats negaidiji, ka uzvaresi? Vai ari jus zinajat no pasa sakuma? "Es vienmer gribeju jums uzdot so jautajumu," atzina drosibas virsnieks.
Ja vins atcerejas… tomer, lai netrauceti turpinatu savu celu, vinam vajadzeja atcereties.
"Es gribeju uzvaret," klusi sacija Sarovs. Vina balss skaneja nedabiski, it ka ta nepiederetu vinam, bet nozagta tai otrai personai, ari skrejejam Andrejam Emeljanovam. – Es loti gribeju.
Virietis pamaja.
"Nu…" vins lenam teica, "dazreiz ar velesanos nepietiek." Ja visi to gribetu un uzreiz dabutu… bet ne. Tas ta nenotiek.
Sarovs iebaza rokas metela kabatas.
– Tu loti gribeji… un sanemi.
– Ja. Bet, iespejams, tas joprojam ir pateicoties jums. Un ne tapec, ka es tur kaut ko gribeju. Jus esat trenejies. Un vini ne tikai gribeja.
– Es vel trenejos.
– Nu redzi. Un es uzvareju, izradas, tiesi tapat.
– Tu riskeji.
"Vai tas ir risks?…" vins peksni noradija ar roku uz portretu, kas piesaistija Sarova uzmanibu. – Tu vinu atpazini. Es vinam sekoju jau piecus gadus. Tagad, protams, nav pienacis laiks, un vins ir kaut kur pazudis, bet man jajauta – varbut jus vinu redzejat?
Domas Sarova galva saka izmisigi rosities. Ko man vinam atbildet? Nav jegas melot, skiet, ka sis virietis redz cauri cilvekiem.
"Skiet, ka…" vins lenam sacija, skatoties apsardzes darbiniekam tiesi acis, "ka es vinu redzeju stadiona." Vins sedeja pirmaja rinda netalu no starta linijas. Bet tas bija sen. Skiet… 37. gada. Bet ne vairak, man nevajadzeja.
Virietis noputas.
– Ja… ne parak daudz. Atjautigs nelietis, vins pat nevar vinu pareizi izsekot. Vienmer soli prieksa.