Laika cilpa
Шрифт:
– Pirmkart, pasa pirmaja kontrolpunkta vini mus sagrabs un nosutis uz Lubjanku, kur vini mus ilgi pratinas. Vai jus zinat, cik daudz diversantu tagad slepjas mezos, un es dzirdeju, ka nacisti izmanto pat bernus!
"Bet mes teiksim patiesibu, no ka mes baidamies," Deniss paraustija plecus. "Musu cilveki to noteikti atrisinas." Un tad varbut… vini jus apbalvos.
“Pecnaves…” Petja meginaja pajokot ar kadas slavenas komedijas filmas fragmentu, tacu Katja uz vinu paskatijas ta, ka vins uzreiz apklusa un smaids vina seja izkusa bez pedam.
– Nav smiekligi.
"Bet Katjai ir taisniba," Lena klusi sacija. "Mes nezinam, kas tas ir un kadam nolukam vaciesi to atveda." Jus sakat, ka mes visu pateiksim godigi. Ko darit, ja izradisies, ka si automasina tika apzinati stadita, lai maldinatu musu karaspeku? Jus to varetu iedomaties, vai ne? – Vina paskatijas uz Denisu. "Un tad jums nav jasapno par atlidzibu." Mes tiesam visus pievilsim un tiksim tiesati pec karastavokla.
"Ja," sacija Katja.
Vitja piegaja pie plits un saka apgriezt slapjas drebes, kas zust.
– Ko mes daram? – vins jautaja, pagriezdamies.
"Manuprat… vislabakais ir vinu mierigi izlaist kada posteni, kur vinu redzes musu karaviri." Vini pasi par to parupesies.
"Kas… ta ir ideja…" Petja zavajoties piekrita. "Bet vispirms jums ir jaatpusas." "Vins paskatijas uz gridu, tad paskatijas uz gandriz nodzisuso krasni. – Ejam uz saniem.
Ketija piecelas no kebla un pamaja ar galvu.
– Ne. Mes seit negulesim.
– Un kur? – Vitja parsteigts jautaja, uzreiz domajot, ka, ja vinam butu jadodas kaut kur citur, vins drosi vien atteiktos.
"Seit ir parak bistami, Krauts vai kads cits var ierasties jebkura bridi, un mes visi aizmigsim." Mums pat nav sautenes, ar ko sevi aizstavet.
– Kur citur? – Deniss atkartoja jautajumu.
Ketija paraustija plecus un pamaja ar roku uz aizvertas krutim, neuzkritosi stavot budinas talakaja sturi.
– Tur.
– Pagraba? – Vitja nesaprata.
– Ja, tikai tur. Uzticama patversme un ari labi masketa. Savacam visu silto, kas ir maja un atri dodamies leja. – Katja klausijas. Veja gaudosana aiz loga apgrutinaja kaut ko saskatit, bet vina pakratija galvu. – Mums ir maz laika.
Vitja nodrebeja.
Neviens negribeja iet mitra un auksta pagraba, bet tagad, kad atgriesanas majas un silta gulta tika atlikta uz nenoteiktu laiku, citas iespejas pazuda pasas no sevis.
Deniss staigaja pa maju, satvera audumus, gultas parklajus un dvielus, kas naca pie rokas, un pasniedza tos Petijai, kas tos iemeta vala krutis.
"Es rit no rita dosos uz skolu," vins teica it ka garamejot, bet Petja dzirdeja vina vardus, pagriezas un uzmanigi paskatijas uz savu klasesbiedru.
– Vai tiesam ceri tikt majas?
– Vai ne?
Vini saskatijas ka pirmo reizi – tiesi vakar vini bija berni un tadi jautajumi vinus nemaz neskara.
"Mes karojam," Petja klusi atbildeja. "Seit var notikt jebkas." "Vina balss nedaudz triceja un bija tik nopietna, ka Vitja, kas staveja plits ena un nejausi dzirdeja vinu dialogu, sajuta, ka zosada nolist pa muguru.
"Mes karojam," vins atkartoja Petijas atbildi ar lupam, it ka izgarsot sos vardus. Un si garsa bija rugta, sausa un briesmiga.
9. nodala
1941 gads
Svesinieks pazuda svilpojosa tumsa. Sarovs paskatijas apkart, censoties saprast, kur vins vareja pazust, tacu uzreiz saprata, ka tas ir bezjedzigi. Apkart nebija nevienas dveseles. Tumsie stadiona valni izskatijas satraucosi un lemti. Vins ienida tuksos stadionus un centas uz sacensibam neierasties parak agri, lai gan pats nesaprata, no kurienes tads ieradums, precizak, gandriz neiroze.
Paris reizes, kad vins uz svarigam sacikstem ieradas aizmuguri, praktiski neatstadams laika iesildities, treneris Pjotrs Andrejevics vinu gandriz izsita – vinam, protams, nebija ne jausmas, ka Ilja paguvis iesildities. nu ne stadiona, bet turpat netalu, parka ar miniaturu struklaku kupla bronzas Kupidona forma, kur atradas neliels fiziskas treninu laukums. Parsteigti pensionari, skatoties uz jaunekli sporta forma ar uzrakstu “PSRS” uz muguras, kurs intensivi iesildijas, lukojoties uz dukojoso stadionu, sarauca pieri, censoties atcereties neskaidri pazistamu seju, bet gandriz nevienu no. vini vareja domat, ka tas ir pats Ilja Sarovs, jauna vieglatletikas zvaigzne, kurs pec dazam minutem aizvadis sacikstes Lokomotiv stadiona un ar nesatricinamu skatienu izpilda izlecienus un pietupienus, liekot jauniem viriesiem un sievietem. nedaudz vairak par 50”, lai saspiestu vederu un energiskak pagrieztu rumpi un citas kermena dalas.
Veja brazma izlauzas cauri stadiona neredzamajam blodinai, dungoja tiesnesu torni un lika vibret tuksajiem karogu mastiem. Vinam skita, ka stadions atdzivojas, nodrebeja mirdzosa daudzbalsiba, gaidot kautinus, un peksni kaut kur, augstam sienam paslepta bloda, atskaneja saviens, sapigi lidzigs starta pistoles skanai.
Sarovs instinktivi paraustija. Vizija uzreiz pazuda, bet saviens, acimredzot, bija ists. Ripojosa atbalss ripoja pa gaisu, atspideja no pelekajam sienam un karajas loti tuvu.
– Beidz! – atskaneja asa balss. – Beidz, kam es stastu!
Vini kliedza no centralas ieejas puses, tiesi taja vieta, kur fotografija vins pozeja blakus nepazistamam virietim, turot paduse gaisu somu, pilnu ar naudu.
Sarovs nedaudz apsedas un, paskatijies apkart, lenam atkapas gerbtuves virziena. Acimredzot vini vinam nekliedza, tacu pustumsa, ko ik pa bridim apgaismoja no aiz makoniem uznirstosais meness, neko nevareja drosi pateikt.
Aizslepies aiz betona bluka, vins piesardzigi paskatijas ara. Smagi ejot, divi viriesi ar sautenem rokas izskreja no stadiona malas uz celu pa laukumu, no kurienes vins bija nacis. Pec paris minutem viniem sekoja maza auguma virietis civildrebes. Vina roka pazibeja pistole. Pie gaismas celina, kas iet apkart stadionam, virietis peksni apstajas un, spelejoties ar ieroci, paskatijas uz gerbtuvi. Vinus skira apmeram cetrdesmit metri. Sarovs juta sviedru krelles, kas teceja pa muguru. Vejs peksni apklusa un kluva neparasti kluss – tikai tala kanonade rietumos ka nepiemerots fons partrauca so klusumu.
Virietis parvietojas no kajas uz kaju. Smiltis ciksteja zem zabaka. Vins aizsmacis un specigi klepoja, izsplava flegmu un dusmigi lamaja.
Ne dzivs, ne miris Sarovs piespiedas pie aukstas, raupjas sienas. Ja jaskrien, tad kur? Vins ieskatijas tumsa – aiz meza joslas, kas iezogoja stadionu, nekas nebija redzams. Tur leja ir augsts zogs. Ja jums jaskrien, jums bus jalec pari. Sarovs aiztureja elpu, saraujies ka atspere, viena mirkli gatavs saluzt. Katra vina kermena suna saspringa, it ka vins sastinga starta, stadions sastinga, baididamies elpot, un neredzamie skatitaji skatijas uz tiesnesi.