Laika cilpa

Auzi?? Edgars

Palicis pavisam maz. Vina joprojam megina cinities, bet dara to neveikli, ka slikstoss cilveks – vina bezspecigi met rokas virs udens, elso gaisu, it ka pedejo reizi. Kermenis ir parak smags – sieviete sak krist uz muguras.

Un tad vins jut, ka krumos ir kads. Kads vinu var apturet un nokert, atklat inkognito. Vins sastingst, un upuris, it ka nojausot so vilcinasanos, no visa speka raustas un atgruz vinu. Cilpa izslid no vinas nosvidusajam rokam, un vina, sajutusi brivibu un, iespejams, sanemusi savu pedejo iespeju, peksni atraujas un necereti viegli un atri metas uz prieksu – tur, kur pa koku logiem spid drumas piecstavu ekas.

Vins bridi padoma – vai vinam jaskrien pec vinas? Ne, tas ir parak bistami. Sirds dard, eiforija pazud. Viktors noliecas, satver maku un, palukojies cauri tumsajiem krumiem, metas biezokni.

Degunu piepilda puvusu lapu smakas, un vins skrien un skrien, lidz beidzot jutas drosi.

Ko vins teiks matei? Atvilcis elpu, vins saprata, ka ir nonacis lidz otrai mezmalai un, izlecis no tas, negaiditi uzduras pastniekam, kurs izskatijas nobijies un apmulsis. Uzreiz prata nak risinajums. Vins precizi zina, ko teikt, kad jauta, ko vins redzejis meza.

Viktors visus sos mirklus piedzivo tik atri, ka satriecosa patiesiba, kas peksni paradas vina atmina, liek vinam vaidet.

Vins saspieda deninus – nejutos ka kartejo migrenas lekmi, sapes bija simtreiz stiprakas, caurdurot smadzenes ka karsta adata.

– Kas? Vitja, ko tu atceries? – Lena pakratija vinu aiz pleciem.

„Seit, iedzer,” Liza pastiepa glazi udens, un soreiz vins to izdzera viena raviena.

"Tas esmu es…" vins cuksteja. "Tas esmu es…" vins paskatijas apkart istaba ar trulu skatienu. – Es esmu slepkava. Es esmu tads pats maniaks. Es visu zinaju jau no pasa sakuma, jo biju viena pati… magnetofons… tas ir tik vienkarsi…

Piters savilkas grimase.

– Vitja, tu mus biede. Kads maniaks? Par ko tu runa?

"Mocarts," sacija Deniss. – Astondesmitajos gados nogalinaja bernus.

"Tatad mes pasi nebijam loti nobriedusi…" Liza domigi sacija.

– Vai jus domajat, ka sestas klases skolnieks nevar nogalinat cilveku? – profesors viegli smaidot iebilda. – Es varu jums apliecinat… tas joprojam var. Turklat berns.

"Lielaka dala slepkavibu notika tajas vietas… bet…" Sarovs pakratija galvu un skeptiski paskatijas uz Viktoru. "Mes, protams, meklejam pieauguso… nevienam nebutu ienacis prata, ka tas bija… Tu…" vins paskatijas uz Viktoru.

"Acimredzot sabrukums notika pec mana teva naves…" sacija arsts. “Cilveks, kurs izglaba manu dzivibu, bija vina tevs, bet tad, protams, es par to nezinaju.

"Pagaidam tie visi ir vardi," Sarovs ievilka. – Ne tik sen tu teici pavisam ko citu.

"Es teicu jums parbaudit jus un jusu reakciju." Jus kopa iegajat slimnica, ka es zinu, varbut jus bijat taja pasa laika.

Sarovs peksni domaja, ka Viktora ieslodzijuma laika slepkavibas apstajas, tacu vins tomer bija skeptisks.

Deivids peksni piecelas, piegaja pie Viktora, satvera vinu aiz elkona un pavilka uz durvju pusi. Vins bezpalidzigi paklausija.

"Mes tulit busim klat," sacija Deivids.

Vins aizveda Viktoru uz kapnem, vini iegaja tumsa un apstajas uz lievena. Tad Deivids piegaja uz prieksu, kur veja veja plosita, pamesta parades laukums.

Viktors lenam gaja vinam aiz muguras. Atminas ka sadegusas avizes lauskas palika vina atmina, izvirzoties ka pussabrukusi virsraksti.

Vini sasniedza vietu, kur reiz staveja vinu vieniba, pirms parcelas uz mezu. Deivids paskatijas uz divstavu vienibas staba eku. Melna aizkaru logi bija gandriz neredzami. Vini atradas it ka bezlaika – ne vakar, ne sodien, ne rit – tikai tie pasi sadedzinatie virsraksti, kurus nav iespejams lidz galam izlasit.

– Tev nav bail? – Viktors jautaja. Vina kermeni satricinaja speciga trice. Bet ne no aukstuma, bet no mezonigajam atminam, kas parpludinaja manu apzinu.

– Kam? Tu?

– Ja. Galu gala… es tur biju. Tas esmu es…

– Ne, es nebaidos. Bet… tev taisniba. Tu tiesam bijat tur. Tapec jums bija tik viegli ieaudzinat so atminu.

Viktors paskatijas uz savu draugu.

"Vai jus domajat, ka es to visu tikai iedomajos?"

– Ne viss. Faktiski par lietu. Pret mums spele arkartigi viltigs un inteligents pretinieks. Vins… – Deivids domaja… – ja gribi, vins ir pats velns. Vins ir tik viltigs un atjautigs, ka vinam… vajo vietu praktiski nav. Bet tu neesi slepkava. Lai gan man gandriz nav saubu, ka, ja policija izskatis tavu lietu, ta atradis trukstosos pieradijumus, uz kuru pamata var tevi apsudzet saja… Vai varbut… – par to domaja muks.
– …varbut ne tikai jus, bet katrs no mums. Bet es esmu pilnigi parliecinats, ka jums nav nekada sakara ar slepkavibam. Vinam ir tikai viena lieta.

Viktora acis iepletas.

– Kas? – vins klusi teica.

– Fakts ir tads, ka… viss sakas ar tevi.

Viktors atvera muti un tad aizvera to, nespedams pateikt ne varda.

"Tapec vins tevi nelaida." Un ari mes. Tapec vins mus saveda kopa. Mes neesam tie, kas pulcejas. Vins mus saveda kopa. Ar rokam. Un nevis lai mus glabtu. Vins par mums nerupejas. Vins ir loti noraizejies tikai par vienu cilveku.

Kaut kur meza iesaucas varna un tudal, it ka tai atbalsojot, izcelas skals, ass dukona, kas, slapejot veja vaidus, satricinaja gaisu virs pamestas karaspeka dalas.

Viktors nodrebeja. Cilvekam, kurs speja vinus seit savakt, parliecinat, ka, pirmkart, viniem pasiem tas ir vajadzigs, visu skaidrojot ar neskaidriem, pusfantastiskiem majieniem par it ka neizbegamam sekam, bija patiesi velniskigs prats. Tomer… kur tas viss sakas? Un tad, kad? Skaidrs, ka no ta vakara, kad vins no skapja iznema magnetofonu… Bet kura gada tas notika? Budams skolnieks, vins gribeja dzirdet sava teva balss ierakstu, kurs nomira… bet ta vieta vins dzirdeja…

"Es… dzirdeju savu balsi," vins peksni sacija, pagriezies pret Deividu. – Vai vari iedomaties? Tas… tas bija sen. Es… es tikko atcerejos. Kad tu teici, ka viss sakas ar mani un tam varnam… tas ir skaidrs! Vai tu dzirdi? Deivids! Mes bijam… mes macijamies sestaja klase! Iesledzu teva magnetofonu, ieliku spoli, domaju, ka dzirdesu vina balsi. Bet ta vieta… es… tas nevar but… kapec visu so laiku… es to tikai tagad atcerejos!

Deivids uzmanigi klausijas sava drauga.

– Jo… viss sakas ar tevi. Tas ir vienigais, par ko vinam ir taisniba,” Deivids klusi sacija. – Tagad mes atgriezisimies. Un jums ir jaizliekas, ka jus vinam ticejat pilniba un pilniba. Vai jus varat tikt gala?

Viktors mirkli skatijas uz savu draugu.

– Nezinu. Bet es meginasu.

11. nodala

1941 gads

Puisi pie galda, ari sis lielais puisis ar iesauku Bugors, neparprotami baidijas no Cervjakovas, lai gan izskatijas vecaki un daudz bistamaki par vinas klasesbiedreni. Liza jutas nedaudz apreibusi. Vina nemaz nedzera un negrasijas to darit. Kaut ka zinkaribas pec, parliecinajusies, ka vecaki jau gul, vina apgaza glazi, no kuras dzera tevs, svinot vinam svetus svetkus – 7. novembri, Oktobra revolucijas dienu. Glaze bija tuksa, bet apaksa joprojam palika viens piliens dzidra skidruma, kura iedarbibu vina noveroja galvenokart brivdienas un brivdienas, lai gan gadijas, ka vinas tevs nedelas laika ieleja sev glazi "veselibas labad". ka vins teica.