Laika cilpa
Шрифт:
Atradies pie durvim, kas ved uz pagrabu, vins noputas, paskatijas uz saniem uz tumsa slikstoso gaiteni un, to atveris, paspera soli uz prieksu.
Atlicinatajs bija tur. Vins atkorkeja korki un nosnaukaja saturu – vina pilnas lupas izstiepas smaida. Vismaz kaut kas jauks sai dienai. Bet sis nelietis to vel sajuta, bet apsolija, ka direktorei nestastis. Bet vai var uzticeties policistiem? – vins nodomaja un pacela kaklu pie mutes.
Taja bridi kabineta, no kurienes vins bija izgajis pirms piecam minutem, iezvanijas telefons.
Nikolajs sastinga, klausidamies. Varbut tiesi operativais darbinieks nolema vinu parbaudit? Ka gaismas nobiedeti tarakani, mana galva saka rosities domas un pienemumi.
Protams, gadijas, ka telefons iezvanijas, kamer vins dezureja. Ieskaitot vakara un pat nakts mainas.
Noradijumos par so jautajumu bija teikts, ka vinam jaatbild, japieraksta zvanitaja pieprasijums vai jautajums un vina talruna numurs, un no rita zinojums japarsuta sekretarei.
Tomer prakse Nikolajs nekad neatbildeja uz talruni. Pirmkart, zvani naca diezgan reti, varbut tris cetras reizes visas vina nakts mainas, otrkart, cik svarigi tas varetu but skola? "Vini bus pacietigi lidz ritam," Nikolajs sev sacija, pacietigi skatidamies uz aparatu, kas triceja no neatlaidigajiem triliem.
Tacu sodien izmisigi graboss signals lika vinam saraustities.
– Sasodits! Es vienkarsi uztraucos par so skolu! – vins zvereja apakstoni, ar pudeli paceltu pie mutes gaididams, kad noladeta masina parstas zvanit un vares mierigi saslapinat vina rikli.
Tomer… vins pat nedomaja par klusesanu. Vins plapaja ka nepratigs, piepildidams tukso gaiteni ar savu negeligo, graboso skanu, gluzi ka veca kaka balsi.
Sargs pagriezas un atskatijas – taluma bija redzamas atvertas kabineta durvis. No ta gaisma iekrita koridora greiza taisnsturi un taja bija kaut kas mistisks, citpasauligs. Vins lenam nolaida pudeli uz gridas un peksni, negaidot no sevis, parmeta krustu.
Taja bridi it ka apburts iezvanijas otrs telefons – direktores kabineta, tad tresais uznemsanas telpa un tad skolotaju istaba – talak gaiteni.
Nikolajs apstulbis raudzijas sev prieksa, censoties saprast, kas notiek. Tacu vins, ko vins dzera, nelava vinam pratigi domat.
Vins meginaja atcereties, kads bija pulkstenis, bet nespeja, vajadzeja but ap vienpadsmitiem vakara, ne vairak.
"Ja ta ir augosa huligana palaidniba, tad vini daudz nedomas," vins domaja, savilkdams dures.
Nepamanijis pie kajam nolikto pudeli, vins metas uz prieksu, lai pec iespejas atrak izslegtu stravu telefoniem. Uz pusem pargrieztais “Agdams” ar skindonu nokrita uz saimniecibas telpas betona. Uz gridas uzreiz izplatijas melns, skietami asinains traips.
Vins zvereja, metas pec pudeles, velreiz uzsita tai ar kaju, ta aizlidoja kapnu virziena un noripoja pagraba, atstajot aiz sevis smarzigu tumsu taku.
Nikolajs kluva mezonigs. Smagi elpodams, vins splava vinas virziena, pagriezas un skreja uz biroju.
Vina smagais kermenis supojas uz saniem, kajas, pilditas ar svinu, tik tikko paklausija, bet sirdi plososais telefona zvans nepieludzami un neatlaidigi vilka vinu uz prieksu.
Kad vins iebrazas biroja, aparats joprojam zvanija, lai gan vinam bija ceriba, ka zvanitajs vispirms padosies.
Skrienot vins domas iztelojas, ka vins pakers trako ierici un no visa speka dauzis to uz gridas, bet, kad Nikolajs apstajas pie galda, niknums gandriz pilniba izgazas. Vins smagi elpoja, vina sirds specigi dauzijas, vina deninos skaneja ka bungas. Navessoda vieta vins ar tricosu roku pacela klausuli un teica:
– Skola, es klausos…
– Sveiki! – atbilde atskaneja sievietes balss, un pec tona vins uzreiz saprata, ka butu labak, ja neceltu klausuli. – Sveiki! Tu esi klat?! Kapec nepacel klausuli? Kurs… Vai jus zinat, kur ir musu berni? Esi sestais! Ir jau pusvienpadsmitos, viniem bija jaatgriezas sesos vakara, bet neviena nav! Vai tu mani dzirdi? Sveiki!
"Es dzirdu," vins strupi atbildeja, censoties atvilkt elpu. Gaiss izpluda no plausam ar pretigu svilpienu.
"Kapec tu kluse," sieviete eksplodeja. "Es pieprasu zinat, kur atrodas musu berni!"
"Es nekluseju," vins atbildeja, nesaprotot, par ko runa.
– Ko ir gruti dzirdet! Dodiet man direktoru! Vai kurs ir skola! Tulit!
– Nu, iedod man telefonu! – pec satraukuma atskaneja viriesa balss. – Sveiki! Ar ko es runaju?
Nikolajs paskatijas uz savu atspulgu spoguli. Sarkana seja, loki zem acim, zilgans deguns, nokarens veders, savilkts kopa ar brunu dzemperi.
– Ar sargu.
– Ar ko? vai tu joko?!
Vins nejokojas. Slegtaja direktores kabineta, talak gaiteni esosaja skolotaju istaba telefoni turpinaja zvanit ka traki.
Un peksni no kaut kurienes dzili skolas ieksiene atskaneja blavs, uzstajigs klauvejiens, kas lika vinam saraustities. Vini bungoja pie durvim, netaupot pules, un sis skanas ka trauksmes zvans izkaisijas pa visu skolu.
– Sveiki! Sveiki!!! – uztverejs iekliedzas. Vins nonema to no auss, paskatijas uz vienmerigajiem caurumiem, no kuriem pluda sasutuma pilns gaiss, un uzlika to uz sviras.
Durvis drebeja zem nezinamu cilveku sitieniem un ta nebija policija. Neviens savu svetdienas vakaru nepavadis, meklejot dazus neveiksmigus elektriskos skaititajus.
Varbut vinas jauna drauga bijusais atveda draugus, lai sadraudzetos ar vinu? – man peksni iesavas galva traka doma. Vina jauna mila Anyuta, kuru vins satika rinda pec desas, nesen atzina, ka virietis, ar kuru vina izskiras, vinu vaja, zvana un pat draud…
Bet ka vins zinaja, kur es stradaju? Tomer vina pati vareja izplapaties. Kadas stulbas sievietes! – vins sadusmojas, dodoties uz ardurvju pusi.
Vina atgriezas apnemiba, un divainais zvans ar izmisuso mati, kura nevareja atrast savu jautro pecnaceju, izlidoja no vina galvas.