Шрифт:
1. nodala
Blonda skaistule mani nopeta, nemaz nesamulsusi. Vina piemiedz aci, noversas, atskatas uz mani un pasmaida. Vinas kosi piegulosa kleita pacelas augstak neka vajadzetu, atsedzot augsstilbu. No kleitas apaksas drosmigi iznira gracioza kaja, kas piesaista manu skatienu.
Es paskatijos apkart baram, noradot, ka neviens, iznemot mani, nevar redzet vinas manipulacijas. Lena, klusa muzikas atskanosana, kresla. Pari pie galdiniem klusi sarunajas, un blondines plesigais skatiens ir versts mana virziena.
Bez saubam. Aiz manis.
Es verigi skatos uz vinu: gari blondi mati krit par vinas puskailajiem pleciem. Manu izteli rosina vinas mila sejina ar kuplajam lupam, kuras vina ik pa bridim nolaiza un tad iekoz ar sniegbaltajiem zobiem.
Vinai ir mugura kosi kleita ar dzilu kakla izgriezumu. Meitene skiet ka jauna burviga, ka viss ieksa saruk aiz sajusmas.
Skiet, ka vina nav viena… Kaut ka palaidu garam so faktu. Es atri palukojos uz gaiteni, gaidot, ka ieraudzisu vinas pavadoni. Diez vai vina ar mani flirtetu, ja butu kads dzentlmenis.
Jums jebkura gadijuma janak.
Atstaju viesmilei dasnu dzeramnaudu, lai samaksatu par agro pasutijumu, un, neterejot laiku, dodos vinas virziena.
Likas, ka tas ir tiesi tas, ko vina gaidija. Meitene iztaisno muguru un aizsedz kailo augsstilbu.
– Neiebilst? – pamaju uz pretejo kreslu.
Meitene vilcinas, bet, pamanijusi manas rokas dzeriena glazi, atslabst.
Ne, es tevi nesteidzinu, mila. Bet es ari nevilcinasos. Jusuprat, viss ir pilnigi skaidrs.
Blondine pamaj, skatoties uz mani ar blavi zilam acim. Ir skaidrs, ka vina nedaudz dzera.
Man loti nepatik piedzerusas damas… Es saraujos. Mana glaze ir parasta kola.
Apsezos, nometu uz galda masinas atslegas un telefonu.
No otras puses, tas neplisis. Pat pluss.
"Dama atkarto," es saku viesmilim, kas tuvojas.
Kundze pasmaida, izradot savu labvelibu. Pec minutes meitene atri izdzer viena iesala viskiju, sajaucot to ar kolu. Sasutuma gandriz pakratu galvu.
Labs viskijs netiek apudenots.
Tas ir tapat ka dzert delikatesi ar letako alu.
– Vai velaties parcelties uz ertaku vietu? – es iesaku, neterejot laiku.
Es saprotu, ka man vajadzeja vispirms pajautat vinas vardu. Bet ir par velu to apzinaties. Tad pajautasu. Sikaka informacija.
Spriezot pec ta, ka vinas plauksta jau ir uzlikta man uz rokas, saprotu, ka neko nezaudesu. Vina pati to velas. Es domaju pat vairak neka es.
– Uz asaram satraucosu sarunu? – vina pasmaida.
Meitene ir piedzerusies, neka es domaju.
"Ja tikai velaties…" es atbildu, izbaudot atbildi. – Tikai sarunai. To var izdarit ari nerunajot… Pec saviem ieskatiem.
Vina doma. Manas acis ir saubas, bet es jau zvanu oficiantei un sledzu vinas kontu.
Acimredzot sis galantais zests vinu tomer noved pie noteikta lemuma, ka vina piecelas, supojoties, un ar vinas skatienu es atzimeju, ka vina piekrit visam manam manipulacijam. Piedzeries skatiens.
Pedeja glaze noteikti bija par daudz.
Es naku vinai tuvak un, baidoties, ka vina netisam var nokrist, apskauju vinu ap vidukli. Meitene izradas trauslaka neka es gaidiju un es vinu nejausi pacelu. Viegla ka spalva.
"Ejam," es cukstu vinai, velkot vinu sev lidzi. – Pastasti man, ka tik skaista nimfa vienatne nokluva bara nakti, skatoties tik atklajosa kleita…
2. nodala
Dazas stundas pirms tiksanas.
Vina milzigais siluets bloke visu eju. Plats, muskulots, tik specigs, ka klust biedejosi staties vinam cela. Vins var mani saspiest ar vienu pirkstu. Ja velaties, sadaliet uz pusem.
– Ielaid mani! – Es kliedzu sim zemiskajam puisim, meginot paslidet vinam garam, bet vins man nelauj.
Es esmu blakus ar dusmam. Pie vina, vina sargi, vina tevs. Uz visu atlikuso dzivi un likteni, kam es pretojos.
Sasodits Ians!
Es pasmaidu, ieskatoties vina augstpratigaja smina.
Vins noorganizeja musu tiksanos netalu no manas majas. Gaidija manu ierasanos. Ilgi gaidiji?
– Nu ko tu dari, mana pele? Joprojam nesamierinasies ar savu apskauzamo likteni? – vins nirgajoties pasmaida.
Aleja nebija neviena, iznemot mus divus un vina sargus. Lai es varetu vismaz izsaukt palidzibu…
Garam pat paskriet nevar, iela par sauru. Aiz muguras ir sargi, prieksa Jans… Vismaz izaudze sparnus un pacelies.
Vins mani satriec ar savu smago skatienu, kas it ka noliec mani zeme. It ka dzivnieks lenam tuvojas savam upurim, izplesot rokas uz saniem. Plesejs atri elpo.
Vins to apbrino. Spele.
Un tagad vins noliecas par mani un skatas man acis ar tadu augstpratibu sava skatiena, ka es nevaru to izturet un atgrustu vinu.
– Ielaid mani! – Es atkartoju savu pieprasijumu-paveli.
Vina parliecinatais bruno acu skatiens no tumsajam uzacim norada, ka mans lugums, visticamak, netiks izpildits. Vina seja bija pussmaids.
Vins tikko man teica, ka tevs mani vinam atdeva par paradiem… Ka… toposa sieva.
Ka jus to vispar varat iedomaties? Atdot cilveku par paradiem?!
Man bus janomaksa parads ar savu kermeni. Ka no bordela kritusi sieviete.
Un sis apgalvojums vienkarsi neiederas mana galva.
Tu doma ar savu kermeni?
"Tu atnaksi rit," vins saka, izvelkot no kabatas cigaretes un aizdedzinot tas. "Mums bus izrade ar tavu teti."