Шрифт:
1 nodala
Vini saka, ka visas nelaimes nav nejausas, bet, kas attiecas uz mani, mana dzive sastav no sadiem negadijumiem. Un vispar katrs sads negadijums noved pie tadam sekam, ka var vismaz galvu sakert.
Varetu skist, ka ar parastu krievu valodas un literaturas skolas skolotaju, kurs turklat noslogots ar klases vadibu, eleganta literaturas pulcina vadisanu un arodbiedribas suninas sekretares pienakumiem, varetu notikt kas parsteidzoss vai sokejoss. Bet tas ir tikai no pirma acu uzmetiena. Pedeja laika mana dzive ir bijusi piedzivojumiem bagata un rit tadus liklocus, ka pienacis laiks par to rakstit romanu. Tas ir tas, ko es nolemu darit.
Pirms paris gadiem es pabeidzu musu vietejo filologijas universitati. Toreiz, kad sakas manas nelaimes, es tikai nostradaju nepieciesamos divus gadus viena no musu pilsetas vecakajam skolam. Kastanu aleja, senlaicigas ielas apkart un saplaisajis apmetums uz sienam. Par darbu nesudzejos: atskiriba no algas man tas vienmer bija parpilniba. Kolegi mani netrauceja, direktore rupejas par jauno specialistu, un berni mani mileja, lai gan man uzspiestais belles lettres klubs tika spitigi ignorets.
– Aglaja Nikolajevna, kads es esmu sucejs? – kartejais neuzmanigais aiz auss aizkertais palata atmeta rokas. – Es nemacisos stulbumu.
– Vai smekesana nav krapsana? – es skarbi jautaju, censoties radit izglitojosas domas milza briniskigo izskatu, kas ar manu sesdesmit piecu metru augstumu un 50 kg svaru bija ak, cik gruti.
Jasaka, sis gads man ir bijis gruts. Lai gan, ja jusu vards ir Aglaja un jusu uzvards ir Sinichkina, jusu dzive kops bernibas ir smags parbaudijums. Glashka, Zilites putns, Blue Frost, Cianudenradis, Aglaika-Balalaika – tiklidz mani skola nekircinaja. Skiet, ka vards un uzvards ir tik un ta, ir ari sliktaki. Bet musu klase, ka paveicas, bija tikai Olga Kuznecova un Jekaterina Smirnova. Mamma pat nopietni saubijas par manu piemerotibu, kad pazinoju, ka velos klut par skolotaju.
– Vai tev trukst skolas? Berni sagrozis tavu vardu, nesis uz nodarbibu barotavas, jautas, vai tev garso spekis uz auklas…
«Visu muzu begt no sevis ir utopija,» es atcirtu. – Galu gala, tas nav uzvards, kas veido cilveku.
– Nu ka tu zini. Ar tavu izskatu es labpratak klutu par modes modeli. Berni ir tik nogurdinosi…
Mamma daudz zinaja par berniem. Precizak, sava garlaiciba. Vina mani audzinaja viena, un taja pasa laika izdevas to visu apvienot ar savu zinatnieces karjeru. Sieviete zinatniece – man tas izklausijas noslepumaini un romantiski. Mamma vienmer bija darba, biezi devas komandejumos, dienam ilgi pazuda savas laboratorijas, un es paliku pasplusma. Par laimi, es uzaugu ka neparasti pozitivs berns: tiesi tas gadijums, kad aiz engela izskata neslepas mazais velnins, bet dzivoja pilnigi adekvats kerubs.
Uz vasaru un citiem svetkiem vienmer braucu pie tantes, mammas vecakas masas Zinaidas. Es dievinaju savu tanti, un brivdienas pie dabas vienmer bija mana milaka izklaide.
Ari mamma naca no ciema ar nosaukumu Bukhalovo, tacu savulaik vina aizgaja macities un palika pilseta. Tad mana mate satika manu tevu kada deja, es piedzimu, un mans tevs devas stradat uz ziemeliem. Vins nekad neatgriezas.
Kopuma vins stradaja mainas, un tante Zina nolema, ka vinam tur ir gimene. Un seit vins nolema sadi
Mana tante praktiski nekad nepameta Buhalovu, iznemot isu laiku, kad jauniba vina devas macities par veterinararsti regionala centra. Bija gruti iedomaties divas atskirigakas masas neka mana tante un mana mate, tacu es abas uzskatiju par savu gimeni un biju gatava jebkuram par vinam parraut rikli. Ari manas tantes personiga dzive neizdevas, jo, pec vinas teikta, ciemata dzivoja «dzeraji un farts», bet vina principa pec atteicas pamest Bukhalovu.
«Kur tu piedzimi, tur tu nodereji,» vina sarauca pieri par visiem maniem meginajumiem vilkt vinu tuvak mums, pilsetai. – Un kur tad jus, sasoditie, dabusiet svaigus darzenus un ievarijumu? Savos tirgos jus, iespejams, nevaresit iegadaties dabiskakas lietas…
Pedejos gados pie tantes braucu ciemos arvien retak: vispirms macibu, tad darba del. Pirms gada notika notikums, kas radikali mainija manu dzivi. ES iemilejos. Protams, man bija lietas jau ieprieks, bet tas viss bija islaicigi. Soreiz man nebija saubu, ka Mirons Golubevs ir mans dveseles radinieks.
Iepazinamies, pateicoties tai pasai Zinas tantei: vina, nezinot, darbojas ka mans Amors, uzdavinot man zigula atslegas nakamaja dzimsanas diena.
– Un neuzdrosinies atteikties. Kad uzzinasi savu licenci, tu naksi pie manis biezak. Surjakina vectevs teica – vieniba ir tas, kas mums vajadzigs. Grezns auto. Es izarsteju kaiminu Zukova zemnieka cukas no sarniem, kas nav paredzeti galdam. Un jau gribeja sist. Par godu vins ar savu veco masinu piebrauca pie manis, ta teikt, mainas cela. Prieks kam man tas vajadzigs?
Protams, Lada bija ta-ta, ne mana sapnu masina, bet bez zivim, ka saka… Un braucu uz autovaditaju kursiem, par laimi, nodarbibas notika musu skola. Vakaros vini tur ireja nodarbibas, un man pat nekur nebija jabrauc. Pats pirmais zvans jauno un ne tik auto entuziastu klase mana dvesele pamodinaja slepenas romantiskas stigas.
– Sinickina, Golubevs (saja bridi publika izplatijas nejauka kikinasana), Ivanova, Samsonovs…
Pagriezu galvu un atzimeju, ka uz uzvardu Golubevs atbildeja kads izskatigs gaismatains puisis polo krekla, kas arkartigi labi sadereja ar vina debeszilajam acim.
Mes sastapam savus skatienus, un es uzreiz apmulsusi nolaidu savu: neskatoties uz to, ka visi apkartejie mani uzskatija par skaistuli, es biju arkartigi pieticiga. Partraukuma piegaju pie taja pasa stava uzstadita kafijas automata un nodomaju iedzert glazi uzmundrinosa skidruma: plakstini bija nodevigi smagi pec saspringtas darba dienas.
Ierice, laimei pavelot, nolema griezties un, norijusi manu monetu, turpinaja stavet ar nesatricinamu skatienu.
«Pie velna, tu negausigais putnubiedeklis,» es nomurminaju, sitot vinu ar rokam un ieskatoties vina rijigajas ieksas. Biju tik aizravies, ka uzreiz nepamaniju, ka mans putnu draugs lenam tuvojas no aizmugures un, nedaudz saskiebdams ierici, kartigi sita ar duri. Vins nekavejoties regulari murraja, un es neizpratne pasmaidiju:
– Paldies, tu man palidzeji. Es loti gribu kafiju.
– Nu, esi laipni aicinats. Prieks palidzet tik skaistai meitenei. Ja ta, es…
– Vai tu esi Golubevs? – iesmejos, panemot savu glazi.
«Ja, Mairon,» vins noputas, viegli savilkdams grimases, «priecajos ar jums iepazities.» Vai tu esi Aglaja? ES dzirdeju…
– Ja, Sinickina. Smiekligi… Golubevs, Sinickina. Nu, jus saprotat, vai ne?
Spriezot pec vina apmulsusas sejas, vins neko nesaprata, bet, ka pionieris, vienmer bija gatavs. Lai saprastu un piedotu.