Шрифт:
Prologs
"Patiesiba, ko kads izraudzijies publiskai lietosanai, ir daudz manigaka neka viskliedzosakie meli."
A. Aminevs,
Afganistanas kara veterans,
militara pretizlukosanas agents.
“Sutijums tev,” man smaidot saka jauna pastniece, apmeram trisdesmit gadus veca, kad es vinai atveru sava dzivokla durvis. Vina iespiez manas rokas smagu paku. Atri izlasiju adresi uz iepakojuma un neizpratne pakratu galvu.
– Sutitaja adrese man nav zinama. Ta varetu but bumba! – es tumsi jokoju un pielieku paku pie auss.
Taja pasa mirkli meitenes seja pilniba pazud smaids, un vina bailigi aizlido man preteja virziena.
– Ta ir patiesiba? – vina noburksk, bailes lukodamas uz mani ar savam melnajam acim.
Es vinu nomierinu un esmu igns par sava joku absurdumu.
– Viss ir kartiba. Pulkstena tikskesana nav dzirdama… – es noslepumaini pasmaidu.
"Staigataji ir sliktas manieres," meitene bazigi izspiez, tagad ir pulksteni, kuru tiksk nav dzirdami, mobilie talruni, beidzot…
Esmu parsteigts par vinas informetibu un atzistos, ka izdariju sliktu joku.
"Un es tev ticeju," meitene patiesi atzist. – Jus dienejat FSB, vai ne? Vai ne?
Es turpinu but parsteigts. Kur vinai tadas zinasanas?
– Un kas tev stastija par mani? – Es vinai jautaju.
“Tu aizmirsi, ka esmu pastnieks,” pastniece jautri smejas un vinas acis izskrien draiski dzirksti. – Pagajusaja menesi pastkastite ievietoju pastkarti, ko FSB nodala jums nosutija svetku – Valsts drosibas darbinieku dienas – prieksvakara. Mana regiona ir tris tadi cilveki ka jus, un manam draugam ir pieci no viniem…
Manas acis iepletas parsteiguma.
"Ja," es novelku, un mana seja parnem mulkigs smaids.
Visbeidzot, mani interese meitenes vards. Es pateicos vinai par piegadato paku. Vina aiziet, un aiz ieraduma es vinu pieskatu un atzimeju, ka vinai ir skaista figura. Tad ieeju maja, samekleju skeres un pargriezu paku paku.
Manu acu prieksa paradas nodzeltejusas piezimju gramatinas, kas numuretas un nosegtas no sakuma lidz beigam, izgatavotas no studentu piezimju gramatinu loksnem.
Tas ir kada cilveka dienasgramatas – pirmais, kas man ienak prata. Bet man uzreiz rodas jautajums, ja tas ta ir, tad kapec tie ir rakstiti tresaja persona? Tomer es atri atrodu atbildi.
Dienasgramatas autors parrakstija. Tas tika darits, lai paskatitos uz notikusajiem notikumiem no malas.
Sakartojis burtnicas, peksni atrodu zimiti, kuru man adresejis nezinams sutitajs.
Cienijamais Serz!
Uzskatu, ka nekludijos, pienemot lemumu uzticet jums savas dienasgramatas, kuras aprakstiti notikumi, kas atstajusi neizdzesamas pedas mana dzive.
Kada no saviem romaniem jus caur varonu lupam sakat: “Konkretam cilvekam nav nozimes, kur vins sanem devinus gramus piere – globala rakstura militaro operaciju laika vai apsaude uz robezas. ..”. Ta ir taisniba, jo mes runajam par visdargako, kas cilvekam ir – par vina dzivibu.
Sie vardi man bija izskirosi, izveloties rakstnieku, kuram uzticet savas slepenas piezimes, kuras es rakstiju grutos dzives periodos. Jusu teiktajam pievienosu tikai vienu lietu: nav viegli risket ar savu dzivibu, ja zini, ka to var atdot par “cita taisnibu”…
Un talak. Ir loti sapigi dzirdet no spidigam, resnam sejam, kas terptas birokratiskas formas terpos, vardus: "Es tevi nesutiju kara, sazinieties ar tiem, kas tevi tur sutija…". Tikai, Serz, ludzu, nedoma, ka tas ir salauzta viriesa zelabas, es esmu stiprs cilveks, mani divi deli man atbilst, mes tiksim gala ar visam dzives likstam. Tomer katram dzive attistas savadak, tapec ir labi, ka mums apkart ir cilveki, kuri nevilcinoties pieliks savu plecu tev gruta bridi…
Kapec nezinams autors runa par "kadam citam ir taisniba"? – manas lupas sastingst kluss jautajums. Smadzenes uzreiz dod majienu. Tas viss ir par karu. Prata nak sparnoti vardi no Liela Tevijas kara laikiem: “Musu lieta ir taisniga! Ienaidnieks tiks uzvarets! Uzvara bus musu!"
Ta kara laika viss bija arkartigi skaidrs un saprotams – iemesls bija patiesi taisnigs! Neviens nesaubijas, ka, aizstavot savu Dzimteni, savus radus un draugus, dzimtas majas no fasistiskajiem okupantiem, padomju karaviri rikojas pareizi…
Peksni es atceros 1984. gada junija pedejas dienas, ko pavadiju pie savas sievas mates gultas, kura mirst no veza. Vina bija parsteidzoss cilveks, ka tajos laikos teica, lojala leniniskas partijas biedre. Lai atvieglotu vinas fiziskas ciesanas, es vinai veicu morfija injekcijas, ka noradijusi arsti.
Kada sirmgalve, kuras kermeni lidz kauliem nosusinaja smaga slimiba, stundam ilgi stastija par savu gruto dzivi, par to, ka vina ar kajam micija betonu Dnepras hidroelektrostacijas buvlaukumos, ka piedalijas turigo cilveku atsavinasana. zemnieki – vina pec partijas noradijuma konfisceja vinu liekos lopus, pielidzinot tos nabadzigajiem cilvekiem.
Toreiz viena no siem notikumiem vina tika nosauta ar nozagetu bisi, un vinas zirgs tika nogalinats, kad vina izlauzas cauri sarugtinato nelabvelu ielenkumam.
Nebija nejausiba, ka es to atcerejos, jo Marija Vladimirovna Tracevska, republikas nozimes personiga pensionare (tads vinas statuss bija agrak), sirsnigi zelojas, ka viss, kas vinai jadara, dazreiz riskejot ar savu veselibu un dzivibu, velak tiks darits. saukt par kludam, nepareizu ricibu.
Kas tad galu gala noveda dienasgramatu autoru pie sada sprieduma? – Es velreiz sev jautaju? Varbut apzina, ka PSRS iesaistisanas Afganistanas kara bija amerikanu projekts, kas ilga divas reizes ilgak neka Lielais Tevijas kars? Nav nejausiba, ka vini karu Afganistana sauca par padomju Vjetnamu.