Шрифт:
1. nodala
Pec masicas Esa dzimsanas dienas svinesanas visi radinieki palika gimenes ipasuma. Parasti gimene sanaca kopa tikai dazos svetkos, bet pareja laika devas uz imperijas attalakajiem nosturiem. Man patika, kad mes seit palikam, jo seit es pavadiju savu bernibu. Pec teva naves vinas mate nolema palikt ipasuma uz visiem laikiem. Pedejos piecus gadus es praktiski nekad neesmu atstajis Vilka astes ciematu, kur atradas ipasums, un tam bija iemesli.
Pec svetku vakarinam es devos uz savu istabu. No rita man bija vel viens trenins ar onkuli Alaniusu, kurs gatavoja mani staties akademija, lai gan mamma bija pret to. Tacu onkulis uzstaja un atsaucas uz to, ka devinpadsmit gadu vecuma es jau varu pienemt lemumus pats. No ta briza rits sakas piecos no rita, tiesi tapec vakara aizmigu tik tikko pieskaroties spilvenam. Ta bija ari soreiz.
Man bija nemierigs sapnis. Bija dzirdami kliedzieni, vaidi, plistosu trauku skanas un cinas. Istabas durvis ar blikski atveras.
– Vivjen, mosties! – tevoca balss mani atgrieza realitate. – Tev jaskrien!
Alanijs Halords tureja roka asinainu zobenu. Mana sirds saka sisties izmisiga tempa. Vai tiesam vins sutija savus cilvekus mani nogalinat? Ka ar manu gimeni?
– Kas notika? – vina saka vilkt virs krekla tevoca nodotas viriesu drebes.
"Imperijas suni ir seit!" Tev jadodas prom! – Vins man pasniedza somu. – Luk, viss, ko man izdevas savakt.
– Bet ka ar mammu? tante? Masicas? – Bailes parnema manu kermeni, ja Alaniuss ieradas viens, tad bija noticis kaut kas sausmigs.
"Piedod," vina acis paradijas sapes, bet vins tikai ciesak satvera zobena katu.
Pieejot pie loga, onkulis atvera slegus.
– Bedziet, es vinus apturesu!
– Bet ka ar tevi? – No manam acim teceja asaras.
"Es tevi atradisu, kad bus drosi, bet pagaidam tev jaizdzivo un jaslepjas," onkulis noskupstija manu pieri. – Atrodi Morovus, vini vienmer ir bijusi uzticigi tavam tevam, kas nozime, ka vini tevi nepametis.
Cinas skanas tuvojas, onkulis pagriezas pret durvim, gatavojoties cinities preti.
Uzlekusi uz palodzes, vina ar rokam satvera jumta malu. Man nebija gruti pievilkties. Rapodams pa flizem, es saku virzities tuvak pagalmam.
Leja nonurdeja zirgi un bija dzirdamas viriesu balsis. Sausmas es paslepos aiz kiegelu skurstena. Sirds puksti atbalsojas ausis, likas, ka viri zemak to vares dzirdet.
"Mans kungs, Halordu gimene ir iznicinata," sacija viens no imperijas suniem.
Sanemis drosmi, es paskatijos ara aiz savas sleptuves.
“Lieliski, tad tu zini, ko darit,” kads gara auguma tumsmatains virietis ar sausmigu retu, kas skersoja pusi vina sejas, paskatijas pa maju ar nicinosu skatienu. Viena vina acs bija akla.
Es jau esmu vinu redzejis. Lords Esuers, imperatora Iriliona laba roka, ir vina visuzticamakais un uzticamakais suns. Ielecis seglos, kungs aizgaja. Vinam sekoja vel divpadsmit jatnieki.
"Labi, puisi, velciet mucas, ir pienacis laiks seit pabeigt," atkal atskaneja suna balss.
Leja atskaneja knada, saka atskanet soli, un citi dzinejsuni saka vilkt no pagraba mucas ar stiprinato vinu.
"Eh, vina bija skaista rudmate, zel, ka nevarejam vinu pardot vergu tirgu," atskaneja cita dzinejsuna balss.
Sirds saznaudzas no sapem, iekodu vaiga ieksa, lai neizplustu asaras un neatdotu sevi.
"Nu, tas ir labi, bet par bruneti vini atdotu vairak," smejas tresais fanatikis, runajot par tanti Dzeinu.
"Pietiek, es gribu majas," pirmais suns atkal iejaucas.
Vins no mucam tika parliets sienam pie stalliem un majas sienas, pec ka tresais suns iemeta lapu.
"Labi deg," otrs atzimeja, kad uguns pienemas speka.
"Tas degs ilgi, tapec mes seit sedesim lidz ritam," zelojas tresais.
"Te nav ko gaidit, iesim," pirmais pagriezas un devas uz zirgiem.
Driz vien trijotne pazuda no redzesloka, un es turpinaju sedet uz jumta. Asaras no manam acim pluda straumem. Visa mana gimene tika nogalinata, tikai es izdzivoju.
"Imperator Irilion Valoin, es naksu pec jums, lai ari cik maksa!" Maksasi tu, nozelojamais necilveks! – Ar grutibam vina piecelas kajas un saka virzities uz jumta malu.
Uguns parnemtaja stalli zirgi nikni nonurdeja, pats stallis bija ciesi piestiprinats pie majas un uguns saka iznidet Halordu ipasumu. Majai bija divi stavi, tapec lekt zeme bija riskanti.
Tikusi lidz malai, uzlecu uz stalla jumta. Stars zem manis saplaisaja un es iekritu ieksa.
Stallis bija pilns ar dumiem, zirgi eda un kaujas stallos. Virzoties uz izeju, vina saka atraisit slegus, lai zirgi varetu tikt ara, tacu panikas del dzivnieki to nepamanija.
Ar grutibam tiku lidz vartiem. Plausas dega un nebija pietiekami daudz gaisa. Aplikusi ap plaukstu nokritusu kreklu, vina pavilka slegus un atvera vartus.
Svaigs gaiss ietriecas mana seja un steidzas uzpust uguni vel specigak. Apjukusie zirgi metas uz izeju. Viena no kevem mani pagruda, un, lidojot uz saniem, es atsitu pret karsto metala plaksni, kas nostiprinaja sienu delus. Manu labo apaksdelmu parsteidza mezonigas sapes. No manas rikles izlauzas kliedziens. Nokritusi uz celiem, vina atspiedas ar muguru pret tuvuma stavoso mucu, laujot zirgiem paiet garam.
Ar acs kaktinu uztveru kustibu uz gridas. Paskatoties tuvak, es ieraudziju melnu kakenu ar dzeltenam acim. Kakens ilgstosi naudeja. Panemusi vinu rokas, vina piecelas kajas. Vajag aiziet.
Supodama vina gaja uz mezu, vajadzeja pagaidit un tad atrast sergu – veca imperatora krauklus.
"Viss bus labi, mes esam dzivi," vina noglastija melno kazokadu bumbu.
Kakis atbildot nomurminaja.
2. nodala
Vara Lapsas krodzins nebija parpildits. Pavelkot kapuci zemak, es panemu talako galdu, netalu no ekas ziemelu stura. Tas ir labs skata punkts – es redzu visu zali, bet mani praktiski neviens neredz. Deguna trapija zivju smaka un kaut kas skabs, nu, ediens te nebija no tas labakas kvalitates, bet ari naudas man nebija palicis daudz.
Mans rokas pamajiens un nu jau man preti steidzas viens no slazdiem.
– Labdien, kungs, vai jus esat ka parasti? – meitene viesmiligi pasmaida, uz ko es tikai pamaju. Viriesu apgerbs joprojam ir mans vaks.
"Ak, atkal ir ta smirdosa zivs," kakis cikst, izkapjot no maisa.
"Vai tev vinu nevajadzetu milet?" – Es jautaju un saspringstu, sajutot sev kada skatienu.
"Es jutu briesmas," kakis izliek muguru, vina acis mirkli mirgo, un tad vins ielec atpakal soma. – Mes saplesam nagus!