Akad?mija. B?g?ana no vaj??anas
Шрифт:
– Kur mes esam? – ignorejot kaki, vina jautaja Maksimilianam. Mus noteikti aizveda talu, bet cik tuvu akademijai nebija skaidrs.
"Si ir Artola, pilseta, kura atrodas Hound Academy," Makss paskatijas apkart. – Skiet, ka mes tur ejam.
Lenam gajam pa saurajam Artola ielinam, lavierejot starp tirgotaju veikaliem un dazadam darbnicam. Man radas sajuta, ka visa pilseta ir viens nepartraukts tirgus.
– Zivis! Svaigas zivis! – kliedza nespetna sieviete un iedura garamgajejiem pa degunu ar savam precem. Jaatzist, ka smarzas zina zivs bija loti talu no deklareta.
– Kas par smirdesanu, lieliska kaku mate, kapec man tas ir vajadzigs!? – pazistamais kliedza, aizsedzis degunu ar kepam.
– Kalaci! Svaigi maizites un bulcinas! Caurulvadi karsti! – kads jauns virietis skaniga balsi iesaucas maiznica.
Svaigu cepumu smarza sajaucas ar sapuvuso zivju smaku un aromatiem no parfimerijas veikala. Vina atri aizsedza degunu ar roku.
– Zobeni no damaskas terauda, tiem nav lidzinieka! – draudiga izskata kalejs, vicinot zobenus un duncus, liekot laudim kautreties ka applaucetai.
Paskatoties apkart puli, es neatradu Maksu. Pietruka tikai pazust.
– Beigel, vai tu redzeji, kur Makss devas? – pazistamais grasijas man atbildet uz kadu nejauku lietu, bet nebija laika.
– Esi uzmanigs! – atskaneja viriesa auksta, bet taja pasa laika samtaina balss, un tikai tad es sapratu, ka esmu ietriekusies vina.
Pacelusi acis, vina ieskreja nicinajuma un ledus muri. Gars, ar kraukla matiem un asiem vaibstiem vins izskatijas pec pleseja. Vina nevilus paspera soli atpakal. Kakis maisa saritinajas kamola.
"Piedod," es nomurminu, censoties pec iespejas atrak tikt prom.
"Nekadas cienas pret godajamo kungu," vina biedrs, kas izskatijas pec zurkas, saka nobriest, bet kungs vinu partrauca ar vienu skatienu.
– Kas tu esi? – skiet, ka kungs meginaja ieskatities mana dvesele un lielakai iedarbibai satvera manu roku. Uz sekundes dalu vina acis pazibeja atpazisana, liekot bailem izplatities mana dvesele. Suni mani pazist pec manas personibas, bet ja nu ir tadi, kas mani pazist pec redzes?
– Ak, tur tu esi! – man uz pleciem nokrita pazistamas, siltas rokas un es atkal vareju elpot. "Ludzu, piedod manai kompanjonei, si ir vina pirmo reizi Artola," Makss pasmineja, izraujot manu roku no nezinama lorda tveriena.
"Nu tad nepazaude vinu," zaudejis interesi par mums, kungs pagriezas un pazuda puli.
– Kas tas bija? – jautaja Makss, kad bailes rimas.
– Es nezinu, bet man vins nepatik. Ejam, mes esam gandriz klat,” Mortone satvera mani aiz rokas un aizvilka uz Hound Academy.
Akademijas varti tuvojas. Ar katru soli mani arvien vairak parklaja auksti, lipigi sviedri. Svetas debesis, ja vien musu plans izdotos.
"Nekratiet ta," pazistamais cuksteja, tomer es joprojam nesapratu, vai vins to teica man vai sev.
5. nodala
Ieejot akademijas teritorija, musu identitate tika panemta un pec tam… mus atlaida. Enzo Mortone paveica lielisku darbu, mus skenejosajiem suniem nebija ne mazako saubu par to, kurs ir viniem prieksa.
– Vivjen Lein, kads ir jusu vizites merkis? – ar zilbinosu smaidu jautaja jauns, slinks puisis.
"Es gribu iet uz akademiju," vina mili pasmaidija.
– Nu, lai veicas. Ja ieklusi ieksa, mes noteikti tiksimies,” blondine piemiedza man ar aci un pasniedza dokumentus.
"Paldies," Makss burtiski izvilka dokumentus no rokam un vilka mani talak.
"Tu lieliski spele liela brala lomu," es nocuksteju, parmetot somu par otru plecu.
"Es censos, bet adeptu acis mes izskatisimies vairak ka paris," vins iesmejas. – Kapec Batons pats neiet?
– Ne, nu, vai tu klausiji so nekaunigo cilveku!? – kakis aizvainots pamaja ar kepu, bridinot izplesot nagus. Nu, vinam nepatika staigat pat vairak neka makskeret.
"Vinu sauc Bubliks, un vins nevares tik talu aiziet, vinam ir liekais svars," vina piemiedza Maksimilianam, gatavojoties sava pazistama reakcijai.
– Tas ir par daudz! – kakis izleca no somas un devas nezinama virziena.
"Neuztraucieties, vins vares jus atrast, jus esat savienots," Makss uzsitija man pa plecu, kad es veroju, ka melnais pazud aiz ekas stura ar lepni paceltu asti.
"Galvenais, lai vins neieklust nepatiksanas," es nogurusi izdvesu.
Mes gajam pa piebraucamo celu, kas veda uz akademijas galveno ieeju. “Dokumentu pienemsana ziemelu sparna” vestija uzraksts uz durvim. Par laimi, bija norades, kur bija jadodas talak.
Nebija gruti noteikt, ka mes ejam pareizaja virziena, ar katru soli balsu burzma pieauga. Kurtu akademija studet gribetaju bija daudz vairak, neka biju iedomajies.
Pretendenti ienema kapnes, solinus, teritoriju pie struklakas, druzmejas grupas, dazi sedeja zaliena.
Peksni atveras durvis uz ziemelu sparnu, un uz slieksna paradijas tievs jauneklis ar piezimju blocinu rokas.
"Tie, kam nav magisku speku, jus varat but brivi," sekretare paskatijas apkart strauji retinatajam pulim. "Hound Academy uznem tikai labakos no labakajiem, tapec rupigi pardomajiet, vai esat piemerots mums." Iestajparbaudijums ir loti bistams, iespejama savainojums vai pat nave,” ar siem vardiem puisis nocirta sev uz sejas uzkrituso matu skipsnu.
It ka apstiprinot vina vardus, aiz durvim atskaneja sirdi plososs kliedziens. Vina nevilus paspera soli atpakal. Pieteiceji atri nobaleja un, panemusi savas mantas, devas uz izeju no teritorijas.