P?das pag?tn?
Шрифт:
Klims pamaja vinai ar roku. Vins sedeja labaja rinda pie liela pusatverta loga, uz kura palodzes staveja balti keramikas podi ar kosi dzelteniem ziediem.
Ideala vieta! – Dusja gandariti pie sevis atzimeja un devas vinam preti, atkal uztverdama klasesbiedru skatienus.
Skolotaja atvera zurnalu un saka parbaudit skolenu sarakstu.
Dusja uzmanigi klausijas vardos, saprotot, ka paies daudz laika, lidz vina atceresies vismaz pusi no saviem tagadejiem klasesbiedriem, ar kuriem nakamgad kartos gala eksamenus.
Dusi mamma ticeja, ka ari vinas vienaudzi pirmaja vecako kursu diena bus sajusmas pilni. Parasta vecaku filozofija, kuras merkis ir nomierinat vienigo bernu ar vai bez iemesla!
Bet kapec vini butu sajusma? Galu gala vini daudzus gadus macijas kopa viena klase, bija jau pieradusi. Tapec neviens no viniem nejutisies tik apmaldijies un nobijies ka vina.
Pec vecaku skirsanas Dusja dzivoja kopa ar mati maza Kazahstanas pilsetina un neredzeja iemeslu kaut ko mainit. Bet mate to redzeja. Vina gribeja darit visu pareizi savam vienigajam bernam. Vina nolema, ka vinas meitai sespadsmit gadu vecuma jamacas Alma-Ata, kur vina dosies uz koledzu.
Ar parcelsanos un majokli nebija nekadu problemu; tur dzivoja vientula, vecaka gadagajuma vecmamina – mates mate, kurai papildus visam bija nepieciesama ari aprupe.
Skolotaja sauca vinu varda.
– Evdokia Tobolska!
"Dusja, es versos pie tevis," skolotaja velreiz sauca vinu varda.
– Dulsinea Toboso ienira sapnu pasaule. "Netraucesim vinu," kads, kas sedeja vinai aiz muguras, izsmeja.
Klase izpluda smieklos, un Dusja pamodas no savam domam.
– Esmu seit! – vina skali noblava un uzreiz saravas zem skolotajas skatiena.
Skolotaja pargaja pie nakama skolnieka, un Dusja atviegloti izelpoja un iznema piezimju gramatinu, censoties nepiesaistit sev parak daudz uzmanibas. Bet tas ta nebija, Klims bija nakamais saraksta.
– Klimentijs Lomakins! – skolotaja vinu sauca.
"Dons Kihots jeb Lamancijas Klementijs ir vieta, kur skaista Dulsinea ir melanholija un svetlaime," ta pati launa balss no aizmugurejas rindas komenteja apdullinosus smieklus.
Klase atkal vardarbigi reageja uz joku. Skolotaja nespeja nesmaidit vinas seja. Tikai vini klase nesmejas.
Klims asi pagriezas, vina seja liesmoja dusmas.
“Sarkanais, ja tu tagad nenomierinasies, tu skraidisi pa manu skolu ka drankigs cilveks pirti,” vins draudigi teica vasaras raibumam, kurs sedeja apskavienos uz aizmugureja galda ar kadu resnu virieti ar izliektam ausim. .
– Puisi, nomierinieties! – skolotaja aicinaja pie kartibas, – mes terejam laiku…
Skolotaja saka prezentet macibu materialu, un Dusja ar acs kaktinu paskatijas uz Klimu. Pamanot, ka ari vins skatas uz vinu sanis, vina gandriz nespeja apvaldit smieklus.
“Forsi, tu…,” vina rakstija uz tuksas papira lapas. – Paldies!
"Tas ir vienigais veids, ka to izdarit ar Red," vins rakstija atbilde.
– Un vins ir liels puisis… Vai jums ar vinu nebus problemu?
– Es vinam nelaidisu vienu minuti…
– Ka tas ir?
– Tas ir cikstesanas slengs…
– Tad es varu uzminet, ka. Jus varat noguldit vinu uz lapstinam vienas minutes laika…
– Kaut kas tamlidzigs…
"Varbut man vajadzetu uzsist ari kadai meitenei, kura par mums smejas visvairak?" "Es nevelos palikt mala," vina rakstija un uzzimeja meiteni ar milzigam durem, kas staveja boksa staja.
Klims nolaida galvu un ar rokam aizsedza smejoso seju. Forsa meitene! – vins ar apbrinu domaja par jauno meiteni. Tev ar vinu jadraudzejas.
Pec atgriesanas klase, pec karteja partraukuma partraukuma Dusja sava matematikas macibu gramata atklaja gramatzimi papira lapas veida, kas salocits cetras dalas. Ta bija neparprotami nedraudziga satura zimite, kas rakstita meitenes roka.
Dulcineja!
Iesaku atri panemt pedejo rakstamgaldu un paslepties tur kada kakta, nevis plikt zobus ar Klimu…
Naksim kupla skaita!
Garastavoklis uzreiz nokritas uz nulli. Sakas! Cik launas var but meitenes!
Vinas tevs reiz jokojot stastija, ka sunu cinas piedalas tikai tevini, un ta nav nejausiba, jo matites kivejas, lidz pilniba uzvar sancensi – vinas navi. Acimredzot kaut kas taja ir, ja velkam analogijas ar sievietes psihes dizaina iezimem, vina skumji nodomaja.
Klims, redzedams sava kaimina nomakto stavokli, atkal iznema tuksu papira lapu.
– Dusja, kas noticis? "Jums nav sejas," vins rakstija.
– Vinu beze – vina vinam atbildeja.
– Ko tas nozime?
– ES esmu dusmigs…
– Kas noticis?
– Es gatavojos kaujai!
– Ar “Sarkano”?
Vinas seja parskreja smaids. Dusja bridi domaja, vai nevajadzetu paradit Klimam zimiti. Bet kapec gan ne, tas ir bez sejas, autors nav zinams. Lai gan Klims vinu varetu pazit…
– Ne. “Sarkans” ir tikai smukums, salidzinot ar kuci, kura man to uzrakstija.
Dusja slepus vinai pasniedza zimiti. Klims to izlasija, un uz vina vaigu kauliem paradijas mezglini.
– Vai jus zinat, kam si zimite varetu piederet? – vina rakstija.
– Man skiet…
– Vai ta bija tava meitene, kas sadi reageja uz manu paradisanos tev blakus? Starp citu, kapec vina nesez pie viena galda ar jums? Vai jums bija strids?
Klims panema partraukumu. Vins nezinaja, ko tagad atbildet Douset. Pec nelielam pardomam lemums naca dabiski.
"Parunasim par to pec nodarbibas," vins rakstija.
Dusja bridi padomaja; vina nevelejas sniegt parsteidzigu atbildi. Tagad vinas galva valdija viena doma – kapec man tas viss vajadzigs? Tomer svesinieka piezime bija viens vards, kas vinu aizkustinaja lidz sirds dzilumiem – "Naciet daudz!" Vina to nevareja izturet; atkapties nebija vinas daba. Vina izmisigi gribeja redzet piezimju autoru, paskatities vinam acis…