Tr?s kr?mos, neskaitot suni
Шрифт:
Protams, es riskeju. Vini vareja mani uzmanit, bet, visticamak, neviens no skolotaja negaidija tadu veiklibu, un Ludkina padoms skriet pec iespejas atrak darbojas man par labu. Cits jautajums ir, cik ilga laika vini mani atradis? Mairons dzirdeja par savu tanti, tacu nekad ipasi neinteresejas par vinas dzivesvietu. Bukhalovo manos dokumentos nebija minets. Protams, ja pamekle datus par manu mammu… Bet, cik es zinaju, musu valsts zinatnieku arhiva dati bija klasificeti, un mums ar tanti ir dazadi uzvardi.
Ja Ludkai ir taisniba, un sie cilveki ir saistiti ar noziedzibu un ne tikai mani nobiedeja, tad viniem ta nebus problema. Atkal, viss ir atkarigs no ta, cik loti viniem ir nepieciesams atrast Maironu. Es palavos uz to, ka esmu nenozimiga figura saja jautajuma, un vini mani ta biedeja, lai tikai atstatu iespaidu. Un kur vins varetu but? Skiet, ka vinam musu rajona nav radinieku, lai gan vinam bija kads bralens no Mirona pateva puses… Skita, ka vins pat solija vinam palidzet darba, bet tad vins pats nokluva vai nu slimnica, vai cietuma.. Jebkura gadijuma es nezinu neviena radinieka koordinatas.
Ta nu paris menesus palikt pie tantes skita visdrosakais un logiskakais, jo ipasi tapec, ka vasara jau bija pieteikusi savu speku. Tada veida sevi nomierinot, izmetu garu likumu pa apbraucamo celu, jo pec vakardienas ligosanas nevelejos uzskriet celu policistiem.
Divas stundas cela paskreja nemanot, un nu jau biju nogriezusies no cela uz asfaltetu nobrauktuvi. Sirds saldi saznaudzas, paredzot bildi, kas man paversies pec paris minutem. Bezgaligs lauks, kas beidzas meza mala. Nedaudz talak ir upe, neliela pludmale, ko ieskauj berzu birzs.
Pakalni un gravas izliekas savadi, atskaidot ainavu ar izliektam linijam. Atveru logu, lai ieelpotu saldeno dzeltenas medus putras smarzu, kas sajas vietas aug bagatigi. Pa kreisi – nogriezieties uz lielo Lipovoe ciemu. Pa labi ir cels uz Bukhalovo.
Braucot cauri savai dzimtajai vietai, ar parsteigumu pamaniju, ka nelietis Mirons, nelaimiga milestiba, paradu piedzineji – viss atkapas si dabas skaistuma un klusuma prieksa. Likas, ka bernibas ciemata visas problemas kluva nederigas, tika atiestatitas un ka migla izkliedejas ar smalku rasu uz zales.
Es atcerejos, ka, budams skolas jaunakais, es negribeju atgriezties no atvalinajuma, un es teicu mammai, ka paliksu pie tantes. Tur bija visi mani draugi, bija upe, klintis, laukakmeni, senas kunga pagalma drupas, aboli, plumes, avenes, karusas un lidakas, senes, daudz apmekletaju un vietejie zvejnieki, ka ari daudzi vietejie dzeraji, kas tas bija. loti smiekligi skatities.
Ar aizturetu elpu mes ar kaiminu meitenem paslepamies dadzis pie malkas skunisa, pie kuras vietejie dzeraji biezi speleja rami un sausanu. Un tad vini tik loti piedzeras, ka vienkarsi naudeja un ka balki iekrita zale uz musu priecigo cikstesanu.
Bija gan vietejie puikas, kas mus sausmigi sapigi dzela ar natrem, gan ari krasainie vietejie tenkas, kas vakaros uz soliniem sienazu sprakskesanas pavaditi stastija sausmigus stastus.
Man un maniem berniem patika klausities stastus par slepkavibam un citiem draudigiem noziegumiem, edot gardus mellenu piragus. Nez kapec visbiezak vini pulcejas pie musu prieksdarza. Iespejams, to veicinaja ertais lielais sols zem izplestosa kirsa koka. Tantes Zinas kaimins onkulis Misa, kuram bija mazdels Saska, sieviesu vakaru salidojumus nicinosi nosauca par «OBS agenturu».
– Viena sieviete teica. Otrs to atkartoja. Jus izplatat keceribu. Berni, aizveriet ausis. Bac ar tevi, kaiteklis. «Labi, ka es vairs neprecejos,» vins pakratija galvu, klausoties sieviesu stastos.
Kadreiz man skita, ka Zinas tantei un onkulim Misai ir romans, lai gan toreiz vini man likas baigie veci. Bet romans nekad nesanema nekadu attistibu: onkulis Misa, cik es zinu, turpinaja dzivot ka atraitnis, un es neko neesmu dzirdejis par Sasku, vina mazdelu, ar kuru mes berniba desmit gadus dudijam viens otru ar natrem. gadiem.
Vardu sakot, ta dzive bija tik jautra un notikumiem bagata, ka katru gadu, aizbraucot, apsoliju sev: izaugsu un naksu seit dzivot. Un ta es uzaugu, bet pedejos paris gadus es vispar neesmu ieradies Bukhalova. Darbs, rupes, milestiba, vinas mamma ir tik laimiga.
Tante pati naca arvien biezak un apgalvoja, ka Buhalova nekas nav mainijies un jaunai skaistai meitenei tur nav ko darit. Lai gan es noteikti zinaju, cik vinai ir garlaicigi, un gaidiju mani ciemos.
«Tagad ir radusies iespeja,» es nomurminaju, iebraucot ciemata calu klaudzesana, kas bija apmetusas tiesi asfalteta piebraucama cela vidu.
Mana tante bija pensija, lai gan stradaja pusslodzi, kad kaut kur bija vajadziga veterinara palidziba. Cereju vinu atrast majas un nekludijos. Durvis, ka berniba, bija viesmiligi vala, un uz zoga egiptiesu kaka poza sedeja mans milais vecais ingverkakis Kuzja. Pakasijis vinam aiz auss, es atveru vartus un saucu:
– Atveries, puce! Lacis ir ieradies!
Pec sekundes tantes galva rullos izspraucas pa logu ar skatu uz pagalmu.
– Aglajuska, meita, vai ta esi tu? No kurienes, elle, tu naci, mana dvesele? – tante sev raksturiga maniere sveicinaja, prieksauta izlecot pagalma. – Mes ar jums runajam pirms divam dienam, jus, skiet, neplanojat? Vai ari kaut kas notika? Iebraucat ar masinu pagalma, nav jegas. Vietejie puikas vel saus un skrapes. Tadi velnini… Tu bala, mana skaistule? Vai ar mammu viss kartiba? Es grasijos vinai sodien piezvanit, bet biju aiznemta…
Tante verigi ieskatijas man seja, un es centos uzlukot sevi optimistiski.
– Nu, kapec tas notika uzreiz? Viss ir kartiba, es tikko nolemu apmeklet savu dzimto vietu. Esmu atvalinajuma, vakar bija izlaidums. Tas ari viss, esmu nonemis bernus no kajam, ir pienacis laiks atpusties. Pedeja menesa laika man hemoglobins un svars ir nokrities sadas dzives del. Lidz kritiskam punktam.
«Nu, es tev palidzesu ar svaru,» tante iesmejas, palidzot man izvilkt somas. «Mes jus nobarosim un dosim svaigu pienu.» Tu esi mans skaistums. Man prieks, ka tu atnaci. Tikai tagad mana sirds nojaus, ka tev bija kautins ar savu puisi. Ka vinu sauc, Ciceron?