Laika cilpa
Шрифт:
"Labi, ka mani tagad neviens neredz," vins nodomaja, rupigi sakosladams nekitro, bet parsteidzosi garsigo drupatu. Bridi velak Sarovs peksni atcerejas par berniem un jutas neciesami kauns. Vins lenam nolika maizi uz galda. Vins nopluka vel vienu gabalu un sacija pie sevis:
– Visu. Neaiztiec to vairs.
Vins panema svecturi, ar grutibam piecelas kajas – kajas sapeja it ka pec nopietna trenina – un iegaja istaba, kuras visas sienas bija izkartas ar sertifikatiem un balvam. Ipasa plaukta bija vimpeli un pieminas zimes skrejeju veida dazadas pozas, un blakus karajas liela melnbalta fotografija rami. Ta, kur vins un Aleksandrs Andrejevics stav pie arkas zem uzraksta “I. Stalina varda nosauktais stadions”. Sarovs ir gerbies melnos sporta sortos un balta T-krekla ar Dinamo emblemu. Vina rokas ir limonades pudele un ta pati rokassomina. Ar naudu. Treneris stav netalu. Joprojam dzivs, smaidigs, lai gan acis bija satraukums vai… pat bailes. Sarovs, protams, toreiz to neredzeja. Un es to nejutu. Un ka… ja vins neko neatceras…
Sarovs ilgi raudzijas vina seja, cenzdamies atdzivinat tos mirklus sava atmina, ja tadi vispar pastaveja, tacu soreiz nekads ieskats neiznaca, lai gan kaut kur vina dzilumos virmoja neskaidras, neskaidras sajutas.
Nenoversot skatienu no portreta, vins piegaja pie rakstamgalda, uzlika uz ta svecturi un, atbidijis kreslu, apsedas. Tad vins it ka aizmirstiba izvilka augsejo galda atvilktni un izklaidigi ieskatijas ieksa. Tur bija pildspalvas, zimuli, makskerauklas rullitis, nazis un asinamais, transportieri, liels kompass, vairakas piezimju gramatinas un maza klade ar melnu adas vaku.
Sarovs panema to rokas un skirstija lapas. Ta bija adresu gramata, tur bija vinam nepazistamu cilveku vardi, uzvardi un talrunu numuri: kada Lidocka N., vinas vards bija vairakas reizes apvilkts pirmaja lapa un blakus bija sirsnina Fjodors Stepanovics Scurko (par miltiem). ), Semenihins (Dinamo), drebnieks Arons Feldmans, zobi Jakovs Moisejevics – visi ar telefoniem, acimredzot tie bija vissvarigakie cilveki, parejie gaja alfabeta seciba un nez kapec Sarovs automatiski apstajas pie burta “E”.
Pazistamais vards un uzvards “Andrejs Emeljanovs” izcelas lieliska izolacija. Pie varda nebija telefona numura, bet… vins aiztureja elpu, bija adrese.
Un, ja ticet tam, kas bija rakstits piezimju gramatina, vins dzivoja burtiski blakus maja. Pari celam.
Sarovs lenam piecelas, piegaja pie loga ar skatu uz brauktuvi, pagruda mala smago aptumsojoso audumu par milimetru un paskatijas uz ielu.
Tiesi tada pati trisstavu maja divpadsmitaja numur staveja mazliet talak no ielas. Vina sirds puksteja tik atri, ka vins gandriz kliedza.
Sis bija vina majas.
Sarovs attalinajas no loga un apsedas uz divana. Mana galva varijas haotiskas domas, nedodot mieru. Kapec treneris vinam iedeva dzivokla atslegu, ja vins zinaja, ka savejais ir loti tuvu? Vins piemineja kadu personu… ne tikai vinu, bet ari sos puisus pie veikala… varbut taja dzivokli nav drosi. Vai ari treneris saprata, ka Sarovam, tas ir… Emeljanovam, daudz svarigaks butu kads maizes gabals, kas acimredzot nebutu atrodams sen pamesta maja…
Noputies, Sarovs apgulas uz divana, parvelkot sev siltu adito segu. Man griezas galva, zem aizvertajiem plakstiniem zibeja govis un vecenes, skrejeji un treneri, neredzamais stadions eksplodeja no aplausiem un gavilem. Tad peksni kluva kluss un saja svinigaja klusuma atskaneja starta pistoles saviens.
Vins paskatijas uz tacinu sev prieksa, atgruda no starta linijas un metas uz prieksu.
15. nodala
1941 gads
"Tas ir divdesmit septinas judzes lidz Maskavai no manas Sosnovkas," Katja iztaisnoja savus izspurusos matus un paskatijas apkart uz skoleniem, kas vinu apnema no abam pusem. "Tatad tas ir apmeram piecpadsmit verstes no sejienes, ja varna lido." Bet… mes nevaram iet taisni, cels ir blokets. Deivids,” vina paskatijas uz kalsnu sarkano zenu, kurs, skiet, joprojam nebija iesildijies. – Vai esat redzejusi pastu? Cik tur bija?
"Es redzeju vienu – ap cela likumu, bet, tiklidz Cervjakovs vinu pamanija, vini nekavejoties iegriezas meza – saka skriet, cik atri vien vareja."
– Tapec… mums bus jaiet pa takam, izradisies… divreiz talak. Cels nav dross.
– Apmeram trisdesmit judzes… cik kilometru tas ir? – Petja saubigi jautaja.
"Gandriz tas pats, nedaudz vairak," Lena atbildeja, un Katja pamaja ar galvu.
"Kas tas ir… tu tiesam esi briniskigs… Es nekad sava dzive neesmu redzejis nevienu, kurs nezinatu, kas ir judze." Pilsetas…
"Mes visi zinam," Vitja vinu partrauca. "Bet mes noteikti nebrauksim trisdesmit judzes." Pat ja kads saka, ka beigas mus gaidis pudele Fantas un kilograms bananu. Ipasi nemot vera to, ka mes neesam atputusies.
– Pudele ko? Ka tu teici? – Katjas seja sastinga jautajuma zime. – Lai gan… es reiz redzeju bananus, kad braucu uz pilsetu… tomer tie bija dargi un… tadi zali…
– Tas ir tapec, ka jums tie janovieto tumsa vieta! – Petja svarigi atbildeja. – Un tad tie nogatavosies. Un “Fanta”… si limonade ir tik putojosa…
"Ja mes tagad gulesim… mes diez vai varesim piecelties," Deniss vinu partrauca. – Esmu tik parliecinats.
– Varbut mums vajadzetu risket, ejot pa celu? – Lena jautaja. – Tomer piecpadsmit… pat ja tie ir pieci kilometri stunda, tas ir tris stundas. Jus varat to izturet. Bet trisdesmit – noteikti ne,” vina saubigi skatijas uz draugu nogurusajam sejam.
– Un kaste… tas ir, si sifresanas iekarta, ko mes nosvilpam no Fritz… ka mes to nesasim? – Vitja iesprausta. – Vina ir tik… smaga…
"Mes vinu nenesisim," peksni sacija Katja. "Kads specigaks to izdaris musu vieta."
Visi uzreiz skatijas uz vinu.
"Ko tu ar to doma ?! Atstajiet musu trofeju seit?"
– Ja. No rita kadi piecos sesos sie huligani te atnaks un tad…
"Mes vinus sagrabsim!" Petja sadusmojas.
Katja viegli pasmaidija, un Vitja atzimeja, cik atklats ir vinas smaids… bez pozesanas, augstpratibas, sleptam domam… Lena neapmierinati saviebas, bet Vitja tumsa nepamanija vinas reakciju.