P?das pag?tn?
Шрифт:
Sarunas lidojuma laika stjuarte pazinoja:
– Robezpatrula! Ludzu, sagatavojiet dokumentus parbaudei!
Visi uzmundrinaja. Salons bija pilns ar troksni. Dusja paskatijas uz Maksimu.
Vins vinai uzsmaidija un iekeras kazokadas jakas iekseja kabata pec dokumentiem. Driz vien pie viniem pienaca vecakais robezsargs, jauns virsnieks ar leitnanta pakapi un ludza apskatit vinu dokumentus. Maksims vinam iedeva vinu pases, ka ari dienesta ID un instrukcijas.
Virsnieks isi paskatijas uz dienesta rikojumu.
– Esiet sveicinati jusu ierasanas! – virsnieks vinus sveicinaja. – Es jus labi atceros, biedri kaptein, no skolas laikiem, jus bijat kursa virsnieks otraja divizija.
"Tiesi ta bija," Maksims smaidija.
"Stacijas laukuma jus gaida dienesta Volga, kuru jums atsutija robezsardzes staba prieksnieks," teikto piebilda virsnieks.
Maksims, apmierinats ar so apstakli, paskatijas uz sievietem. Ari Dusjas un vinas mates sejas iemirdzejas smaida.
"Paldies, biedri leitnant," vins pateicas virsniekam. – Prieks satikt kolegi.
Dienesta automasina tika atrasta nekavejoties. Praporsciks vinus sveicinaja un palidzeja salikt mantas bagaznieka.
– Briniskigi. Apkart ir tik daudz sniega,” Maksims ar apbrinu atzimeja, tiklidz masina saka kusteties.
“Tas, biedri kaptein, ir nesenas sniega vetras sekas, kas ilga gandriz cetras dienas. Driz vien pasi redzesiet, ka pilseta gajeju celinu vieta ir sniega veidoti tuneli, bet pagalmos sniega ieraktas masinas…
Pec nedaudz vairak ka pusstundas vini iegaja pilseta. Un tiesam skats, kas vinus sagaidija, bija parsteidzoss. Visapkart bija redzamas milzigas sniega kaudzes, maju pirmo stavu logi bija klati ar sniegu, luksofori, ierakti sniega, ka pludini uz udens virsmas.
Bija silts ka ziema, pilsetnieki, nepieversot uzmanibu ciklona sekam, keras pie ierastajam lietam: kads steidzas uz biroju darba del, kads ripinaja bernu ragavas uz bernudarzu, un kads jau bija maina pec kartas… tirija pilsetu no sniega.
"Nu, mes esam ieradusies," pazinoja praporsciks, veikli virzidamies uz trisstavu robezvienibas staba ekas lieveni. – Viesnica atrodas taja pasa eka, ieeja taja ir pa labi, no gala. Telpa, biedri kaptein, ir rezerveta jums, atputieties, savedieties kartiba.
Nodalas vaditajs jus gaida pie sevis tiesi pulksten vienos. "Gandriz aizmirsu," saprata stata virsnieks, "virsnieka kafejnica atrodas vienibas teritorija, netalu no sejienes, apmeram trissimt metru, pa diagonali." Ediens tur ir diezgan labs…
– Un kur, Maksim, mus sutija dienet? – Dusi mamma ar smaidu seja jautaja, tiklidz vins paradijas viesnicas istaba. – Drosi vien dalas vaditajs mus aizsutija uz elli nekurienes vidu?
Maksims noslepumaini pasmaidija.
– Ne, Jelena Feliksovna, mes noteikti tur nebrauksim. Es zinu tikai to, ka musu priekspostenis atrodas Okhotskas juras dienvidu krasta, un mes tur lidosim rit. Un sopecpusdien dosimies skatities tramplinleksanas sacensibas.
Tajas bez musu sportistiem piedalisies ari Japanas slepotaji no Hokaido salas, tapec bus interesanti. Tas notiks siem regioniem simboliska vieta, ko sauc par “Kalnu gaisu”. Ir divi tramplini – septindesmit un devindesmit metru augstuma, ka ari sleposanas trase un pacelajs.
Pierobezas dalas staba prieksnieks izradijas Almati skolas absolvents, vins mums iedeva savu dienesta automasinu.
"Lieliski, ka seit kalnu sleposana tiek tureta liela ciena un visapkart ir musu pierobezas skolas absolventi," ar gandarijumu atzimeja Dusi mamma.
Maksims pasmaidija un paskatijas uz Dusju, kaut kadu iemeslu del vina bija samulsusi. Drosi vien, kad pieminejat skolu, tagad domajat par Klimu? – vins izlema.
– Es nedomaju, ka sporta bazes seit ir tik lielas ka tas, kas mums ir uz Medeo un Imbulak, bet tomer…
Man stastija, ka trisdesmitajos gados Tojohara, ka toreiz sauca Juznosahalinsku, pieteicas ka kandidatpilseta 1936. gada olimpisko spelu rikosanai.
Un tas, kas seit ir ipasi briniskigs, ir neparasta daba, lieliska makskeresana un medibas. Mes to noteikti driz uzzinasim,” sievietes apliecinaja Maksims.
– Vai kersim salakas, kas smarzo pec gurkiem? – Jelena Feliksovna iesmejas.
– Un ne tikai vina.
Dusja pavilka mates piedurkni, un, kad vina reageja, vina ar pirkstiem acu limeni uzzimeja majas konturu.
Maksims satvera vinas skatienu, pasmaidija, satvera vinas roku un aizsedza to ar savu lielo un specigo plaukstu.
– Dusja, mums nebus problemu ar majokli, katram bus sava istaba. Maja ir labiekartota, ir karstais un aukstais udens, visas nepieciesamas mebeles un piederumi. Pirms izbrauksanas nopirksim visu nepieciesamo, varbut pirmo reizi vajadzes – man iedeva labas celsanas piemaksas, tatad naudas daudz…
“Maksim, man ir tik neerti, jo tu…” mate nepaguva pabeigt, kad vins vinu uzreiz partrauca: “Piedod, Jelena Feliksovna, es saprotu, ko tu gribi teikt, bet man tev ir jaunumi. ”
– Kuru? – vina piesardzigi jautaja.
– Tagad pie mums ieradisies nodalas vaditajs, vinu sauc Vladimirs Tihonovics, un ar vinu bus vel viens virsnieks, vini gribeja ar jums iepazities un turklat viniem bus jums piedavajums.
– Kas tas par priekslikumu? – Dusi mate bailes jautaja.
– Es nezinu precizi, bet jums tas varetu patikt.
"Maksim, pasaki man tagad, zini…" vina nepaguva pabeigt, kad pieklauveja pie durvim.
– Vai drikstu ienakt? – no arpuses atskaneja balss.
Maksims jautajosi paskatijas uz sievietem. Dusja ar galvu ieskreja gulamistaba, aizvera aiz sevis durvis un steidzigi ielida zem segas. Mate pasmaidija un pamaja vinam.
"Ja, jus varat, ienaciet," atbildeja Maksims.
Viesnicas istaba ienaca divi vecakie virsnieki: pulkvedis un majors. Pirmais ir gars un tievs virietis ar sirmiem matiem, nedaudz pari piecdesmit gadiem. Otrais, gluzi preteji, ir iss, apals, biezs, Azijas izskats, visticamak, Tuvans.