P?das pag?tn?
Шрифт:
"Nu tad mums sava uztura vairak jakoncentrejas uz zivim," Maksims smejas. “Nav nejausiba, ka japaniem galvenais ediens ir juras veltes, tapec vinu videjais dzives ilgums ir aptuveni astondesmit gadi.
"Es vinam kaut ko tadu teicu." Uz ko vins atbildeja, ka zivis satur daudz toksisku kimisku vielu, jo ipasi dzivsudrabu. Un jo vecaka zivs, jo kaitigaka ta ir. Vins zinoja, ka daudzas valstis tuncis, navaga, roza lasis, nelma, cinoka lasis tiek uzskatiti par bistamiem…
– Ja, neko nevar teikt – labi lasits majors… Paldies, ka neklasificejat seit tik cienitas salakas ka bistamu produktu.
Acimredzot vins nevareja pagriezt meli, lai pateiktu par vinu kaut ko sliktu,” Maksims pasmineja un paskatijas uz Dusju, kura uzmanigi klausijas vina dialoga ar mati.
"Vins un es vienojamies," vinas mate turpinaja, ka nav neka labaka par jera galu.
Maksims pasmaidija.
– Nav neka parsteidzosa. Ja nemaldos," vins teica, "tad galvenais medicinas darbinieks ir Tuvans, un vina vesturiskaja dzimtene vini labpratak ed jera kebabus, tapat ka Kazahstana."
Dusja piecelas no gultas un pasniedza Maksimam savu piezimju gramatinu, kur vina rakstija:
Vai jus domajat, ka vini grile jera kebabus Gorny Vozduh sleposanas kurorta, ka mes to daram Medeo? Jus tos pieminejat, un man uzreiz radas grimsanas sajuta vedera bedre…
Tava izsalkusa Dusja.
Maksims paskatijas pulksteni.
– Pec divdesmit minutem mums jadodas uz staba lieveni. Tur mus sagaidis UAZ. Ierodoties Mountain Air baze, uzzinasim, kadus kebabus tur cep.
Un vakara iesaku doties uz Ocean restoranu, lai klatiene izjustu, cik labi ir juras velsu edieni. "Vai jums, Jelena Feliksovna, ir iebildumi pret dosanos uz nejauku vietu?"
Jelena Feliksovna izpluda smaida.
– ES neiebilstu. Briniskigs gadijums…
– Un tu, Dusja?
Dusja paskatijas uz viniem ar viltigu skatienu un tad berniskigi pastiepa ar pirkstiem muti, liekot saprast, ka vina ir arkartigi prieciga par sadu piedavajumu. Maksims un vinas mate, redzot vinas zestu, izpluda nevaldamos smieklos…
Septita nodala
Uz karogiem
Laikapstakli izbrauksanas diena uz robezas prieksposteni atbilda noskanojumam – diena bija gaisa un saulaina, un debesis bija skaidras un atvertas.
Mi-8, sasniedzis nepieciesamo augstumu, ar autopilotu lidoja pa piekrastes joslu, nedaudz supojoties no vienas puses uz otru, ka laiva jura viegla veja.
Dusja un vinas mate ar interesi skatijas uz klusajam sniegotajam ainavam, kas mirgo aiz iluminatora logiem. Sakuma vini bija satraukta noskanojuma, bet pamazam nemiers pazuda. Vini gribeja pec iespejas atrak noklut prieksposteni, vini bija garigi nogurusi un viniem bija nepieciesama atputa.
Helikopters, veicot nelielu pagriezienu, saka nolaisties. Zemak, starp sniegu, paradijas pierobezas priekspostena ekas, kas sastaveja no trim atseviskam ekam: kazarmas, virsnieku majas un noliktavas.
No kabines iznira lidojuma mehanikis ar ordena dienesta pakapi.
– Mes tuvojamies priekspostenim! – vins kliedza Maksimam ausi, jo helikoptera kabine bija loti gruti sarunaties no rotoru reksanas.
Dusja un vinas mate atkal piekeras pie iluminatora logiem.
Robezsargi staveja gar helikopteru nolaisanas laukuma nomalem, apzimetas ar sarkaniem karogiem, rokas turot lapstas.
"Labi darits, biedri kaptein, jusu robezsargi," praporsciks atkal kliedza vinam ausi. "Vini labi iztirija vietu, neskatoties uz to, ka sniegs bija lidz jostasvietai." "Tas bija lielisks taifuns," vins piebilda teiktajam.
Specigas gaisa struklas, kas naca no dzenskruves, pacela sniega stabu un, to griezot, parverta par sniega virpula straumi. Helikoptera kabine kluva daudz tumsaka. Pie robezas priekspostena ekas, kas atrodas netalu no helikopteru nolaisanas laukuma, stipra veja del uz karoga masta trakuliga brazma saka plivot sarkans karogs ar sirpi un amuru. Taluma stavosajiem robezsargiem veja brazma gandriz norava no galvas cepures ar ausu aizbazniem, knapi tas paspeja piespiest ar rokam.
Helikoptera sasija pieskaras nosesanas paliktnim, un lidojuma mehanikis noleca zeme. Propellers apstajas, un vins aicinaja visus uz izeju.
Maksims bija pirmais, kas nokapa pa kapnem. Tad vins palidzeja sievietem izkapt. Pie viniem pieskreja virsnieks un tris robezsargi, noliecot galvu pret veju. Vinu sejas bija sarkanas no veja un sala. Virsnieka meteli klaja sniegs, un nevareja saprast, kada dienesta pakape vinam ir.
“Kaujas apmacibas priekspostena vaditaja vietnieks, vecakais leitnants Sergejs Nikolajs Vasiljevics,” vins skaidri, militari iepazistinaja ar Maksimu.
"Robezpostena prieksnieks ir kapteinis Lomakins Maksims Aleksejevics," Maksims vinam iepazistinaja ar atbildi, plasi smaidot.
Sergejevs sirsnigi sveicinaja sievietes un stingri paspieda lidojuma mehanika roku.
– Sveiks, Volodja? Ko tu mums soreiz atnesi? – vins vinam jautaja.
– Viss ir ka parasti: pasts, partika, gramatas jusu bibliotekai, ka ari zales feldserpunktam. "Un es gandriz aizmirsu," vins saprata, "cigaretes un konfektes atrodas saplaksna kaste, kas atrodas kravas nodalijuma gala."
– Puisi, izkraujam helikopteru! – izpildija starlija paveli, ko vins deva blakus stavosajiem robezsargiem.
Vinu sejas iedegas smaids. Galu gala helikoptera ierasanas ir gaidits notikums! Cigaretes, saldumi un gimenes un draugu vestules ir tas, kas robezsargam attala prieksposteni ir vajadzigs pilnigai laimei.
Maksims iepazistinaja savu mati un meitu ar savu vietnieku. Pec tam vini visi kopa gaja pa taku, notiritu no sniega, priekspostena virziena.
"Mes esam sakartojusi jusu dzivokli pilniga kartiba, biedri kaptein, rudeni veicam kosmetisko remontu visas istabas, nomainijam visu santehniku virtuve un vannas istaba un pat uzkaram jaunus aizkarus," vina vietnieks saka stastit Maksimam. ceru, ka tavam sievietem tas patiks.