Rudmatain?s meitenes piedz?vojumi
Шрифт:
«Saimniek, laujiet man kartot biznesu.» Es nosutisu pie tevis kalponi, pusdienas tevi gaidis edamistaba.
To pateikusi, vina lenam pagriezas un aizgaja.
Pec minutes atskreja plapataja Sadija un loti atri un veikli saka mani gerbt.
Bija skaidrs, ka vina ta nebija pirma reize, viss nepieciesamais tika ieguts atri, gandriz bez skatisanas.
Sadija, ne mirkli neapstajoties, uzvilka man apakssvarkus, sasnoreja korseti un uzmanigi un rupigi uzvilka man kajas tikla zekes – aditas, loti mikstas un patikamas pieskarties.
Pec tam Sadija atvera gerbtuves durvis un paskatijas uz mani:
– Kundze, kadu kleitu tu sodien vilksi?
– Ludzu, nenogurdiniet mani ar jautajumiem… Izvelieties pats.
Sadija pasmaidija, ielida gerbtuve un driz vien nostajas man preti, rokas turot gaisi zalu kleitu.
– Kas ir tavs milakais?
«Lieliski,» es piekritu. – Tavs milakais deres
Kurs zinaja, ko Agnese mil?
Sadija veikli ievilka mani kleita, kas izradijas patiesam loti pievilciga. Tad Sadija aizpogaja mazas perlamutra pogas, iztaisnoja pienainas mezgines, kas bija piesutas gar kleitas kakla izgriezumu, un apmierinati pasmaidija:
– Vai mes veidojam matus ka parasti?
Es noputos:
– Noteikti…
Loti atri un rupigi mana cirtas galva tika izkemmeta ar kaula kemmi un piesprausta ar kaula sprauditem.
Sadija atkal pasmaidija un maigi pieskaras manai sejai ar dvesmu. Acimredzot plans pudera slanis bija viss grims, ko si dama sev atlava.
Sadija apgriezas uz papeziem, atmeta lielas skaistas kastes vaku un paskatijas uz mani ar jautajumu:
– Kadam rotam dama sodien dos prieksroku?
«Sodien, Sadij, es labpratak atstatu izveli tev,» es atbildeju.
Izskatijas, ka Sadija nebija pret so variantu un, nedaudz padomajusi, no melna samta somas iznema skaistu kaklarotu, kas mirdzeja ar zaliem akmeniem, kas ierameti dzelteniga metala.
Zelts un smaragdi?…
Uzreiz man ausis tika ielikti auskari no tiem pasiem akmeniem.
Visu darbibu nosledza masiva rokasspradze un gredzeni. Man dekoracijas bija acimredzami par daudz, bet Sadija rikojas tik parliecinosi, ka es to pienemu.
Talak vina pastiepa roku uz plauktu, uz kura staveja pudeles – kristala, caurspidigas, dazas bija kaut kados sarezgitos ramjos ar dekoracijam, dazadiem akmeniem un emaljas ziediem.
Sadie jautaja:
– Ka ar smarzam, kundze?
Es pastiepu roku:
– Ludzu, iedod man vieglakos,
Es patiesi cereju, ka Agneses kundzei nepatik smagas smarzas, jo es tas vienkarsi nevaru ciest.
Sadija pamaja ar galvu un panema tumsi zalo stikla pudeli.
Es rezigneti pamaju ar galvu:
– Tikai piliens. Baidos, ka speciga smaka man tikai stiprinas galvassapes.
Aromats izradijas patiesam maigs, kaut ka garsaugs un svaigs.
Nu, Agnese, tev iet lieliski, ja vien es apstiprinu visu, kas tev patika.
Es piecelos, mana sirds dauzijas, kajas padevas. Pusdienas ar kadu nepazistamu, nesaprotot, ka uzvesties, ko teikt, un turklat es pat nezinu, kur iet!
– Sadi, vai vari mani pavadit, ludzu?..
Vina satvera mani aiz elkona – jasaka, loti uzmanigi – un, acimredzot, veda mani uz edamistabu.
Milas istabenes pavadiba iegaju liela istaba, manuprat, pat zale.
Pa vidu bija liels galds, piekrauts ar traukiem, daziem traukiem un glazem.
Acis viss zibeja, galva griezas, patiesiba man steidzami vajadzeja pievilkties.
Paskatoties apkart, es redzeju, ka edamistaba ir vairaki viriesi.
Vini steidzas mani sveicinat.
Pirmais uzleca jauneklis, kurs pavadija mani ratinos. Vins bija diezgan izskatigs – gara auguma, skaisti ieveidotiem matiem, sava veida varonmilis, blondine ar zilam acim.
Man likas, ka sis blondais puisis ipasi verigi skatijas man acis un saspieda manu roku nedaudz specigak par parejiem.
Ceru, ka sai Agnesei ar vinu nebija attiecibas? Ne, ne so! Es pat negribu par to domat.
Ari parejie tris kungi pusmuza un diezgan patikama izskata mani sagaidija loti draudzigi.
Es nedaudz atslabu un izelpoju…
Bet tad vins paradijas durvis…
4 nodala
Tiklidz es ieraudziju so virieti, mana galva saka dauzities:
Virietis bija gerbies viscaur melna – no galvas lidz kajam, pat rokas bija pasleptas planos melnos cimdos. Vienigais, kas izcelas no pilnigi melna attela, bija lielais gredzens, kas tika nesats virs zimoga. Gredzens bija izgatavots no kada nezinama metala, nevis zelta vai sudraba, loti liels, un, kad uz ta krita atspulgi no daudzajam edamistaba aizdegtajam svecem, gredzens mirgoja ar spilgtam gaismam – tas bija gan skaists, gan baismigs. laiks.
Svesinieks bija gars, platiem pleciem, un vina melnie mati karajas gandriz lidz pleciem. Vinam bija maza, smaila barda un tas, ko es sauktu par degunu, bet vins bija vairak plesigs neka lepns.
Bet pats galvenais, kas mani biedeja, ieraugot so skietami diezgan izskatigo kungu, bija vina skatiens.
Vina melnas acis zem sarauktajam uzacim izskatijas tik caururbjosas un rapojosas, ka man gribejas ar rokam aizsegt seju vai vel labak aizbegt kaut kur talu.
Sis virietis nolieca galvu, sveicinaja mani ar kadu visparigu frazi, tad visiem parejiem viegli paklanijas.
No ta, cik ar cienu vini sveicinaja so kungu, es sapratu, ka vins ir kaut kads svarigs un cienits cilveks. Un ka man ir jabut loti uzmanigam un modram ar so «melno» virieti.
Pie durvim saka staties cilveki ar jauniem traukiem, sapratu, ka laiks doties pie galda. Laipni smaididama, vina izdarija neskaidru zestu:
– Ludzu, kungi.
Jaunais blondais virietis pieleca un izvilka man kreslu pie galda galvgala. Lieliski, tagad es zinasu, kur sedet. Parejie viesi sedeja man abas puses un vinam preti ienema tikai rapojosais virietis melna krasa, vins nekad nenovilka cimdus, bet likas, ka tas nevienu neparsteidza.