Rudmatain?s meitenes piedz?vojumi
Шрифт:
Tikmer vakardienas rukis piegaja pie restem, aiz vina staveja divi sargi. Sodien vina kapuce guleja par pleciem, un es redzeju, ka vina planie, peles krasas mati bija savilkti zirgaste. Vins izstiepa savas tievas lupas skebinosa smaida un teica sava raustigaja balsi:
– Sekojiet man. Vina Svetiba tiek gaidita.
Es klusiba piecelos, nogludinaju matus, ietinos salle un devos pec ruka. Apsargi gaja man abas puses.
Klidam pa drumiem gaiteniem, redzeju, ka sos gaitenus krustoja citas, tikpat draudigas ejas un dazas telpas. Musu soli skali atbalsojas no sienam.
Beidzot musu prieksa atveras augstas durvis un es iegaju liela zale.
Sis telpas sturos bija lieli metala stativi lapam, un tas pasas lapas dega pie sienam.
Uz zemas kapnes atradas milzigs galds, pie kura sedeja pieci cilveki, parklati ar tumsu dranu. Centra acimredzot bija tiesi sis svetums – vins bija aptaukojies, vinam galva bija kaut kada gara kosi cepure, iespejams, tas liecinaja par vina rangu, halats bija tada pasa kosi sarkana krasa, ar melniem nesaprotamiem simboliem, masivs amulets. bieza kede, izstiepa kaklu, vins bija smags pat pec izskata.
Abas Svetibas puses sedeja divi zemaka ranga cilveki – vinu halati bija pieticigaki, un vinu amuleti nebija tik bagati un lieli.
Bet visvairak mani parsteidza altaris, kas atradas si galda kreisaja puse.
Tas bija loti liels un nelidzinajas tiem altariem, kadus biju redzejis ne realitate, ne televizija.
Tas bija liels zarains koks, tumsi bruns, gandriz melns. Acimredzot koks bija no kaut kada cieta koka, koks izskatijas pec veca, plesas ozola, bet es neesmu botanikas eksperts, jo ipasi tapec, ka uz zariem nebija lapotnes.
Zari bija sarezgiti saviti, dazi sniedzas gandriz lidz gridai.
Paskatoties tuvak, ieraudziju, ka ap koka stumbru bija apvijusies milziga cuska, tas masiva galva balstijusies uz grubulaina zara, acis bija lidz pusei aizvertas, bet bija sajuta, ka si butne tevi uzmanigi vero.
Pamaniju, ka zari it ka kustas… Dievs, gar stumbru un zariem lenam rapoja istas cuskas! Tie bija gandriz tada pasa krasa ka pats koks, bet tie kustejas! Kas tas ir? Un lielaka cuska? Ceru, ka to izgatavojusi amatnieki, nevis dzivs briesmonis.
Man palika slikti. Es baidijos, ka es nokritisu un visas sis cuskas, cilveki melna un varbut ir vel briesmigaki personazi man uzbruks…
Rukis piegaja pie galda, paklanijas, nolika Vina Svetibas prieksa kaut kadu ar melnu diegu parsietu tistokli un pagaja mala.
Vins atlocija papiru, klusejot to izlasija, tad pasniedza tistokli parejiem, kuri tikpat klusi pa kartai lasija tur rakstito.
Tad vini visi pieci skatijas uz mani.
Klusums bija nomacoss, absoluts klusums, jus pat nevareja dzirdet savu elposanu…
Svetiba no kaut kur kabata vai piedurkne izmakskereja melnu amuru, atsitas pret galdu un, tik resnam virietim, negaidot, tieva balsi sacija:
– Agnes Caroline Letimore Mertier, jus tiekat apsudzets bursana un paregosana. Ja izmeklesana tiks konstatets, ka ta ir patiesiba, jums tiks sodits saskana ar likumu. Izmeklesanu veiks musu sveta asambleja, pati musu Svetiba un musu sapulces augstakie parstavji. Izmeklesanas laika es atlauju izmantot visas metodes, lai identificetu burvestibu un zilesanu!
9 nodala
– Agnes, vai tu atzisti savu vainu? – resnais svetums tieva balsi iesaucas.
– Ne! Ta ir kluda, sausmiga kluda! Kads mani apmeloja! Es neko nezinu un nekad neesmu zinajis par kadu burvestibu! Es jautaju jums, ticiet man, es ne pie ka neesmu vainigs,» es centos runat mierigi un parliecinati.
Bet likas, ka mani vardi nevienu neintereseja. Svetums velreiz sita pa sparnu un sacija:
«Es ieplanoju pirmo pratinasanu rit, ta notiks ritausma.» Aizved vinu prom!
Vini atkal sapigi iegruda mani mugura, izvilka no zales un veda pa to pasu celu, pa kuru bijam gajusi ieprieks.
Un tagad es jau esmu sava cietuma, sezu uz matraca un meginu domat par situaciju, savest kopa, meginu ieskicet ricibas planu. Godigi sakot, izradas slikti…
Es nezinu, cik daudz laika pavadiju domasanai. Es sapratu, ka no manis nekas nav atkarigs, es nevaru siem cilvekiem neko pieradit, es nesapratu, par ko vini runa, ko vini velas no manis…
Es nezinu, kada veida religija vai kults viniem ir – par laimi vai diemzel par tadu nekad neesmu dzirdejis… Manas domas skreja, bet skita, ka man nav izejas. Es domaju, kas notiks ar Kamilu? Nabaga puika, vai sis stasts vinu ietekmes?..
Acimredzot iestajas nakts, kluva tumsaks, nodzisa viena no lapam.
Peksni koridora atskaneja soli, tie bija piesardzigi un loti klusi – tas neparprotami nebija gajis apsargs.
Klusa balss man uzsauca:
– Agneses kundze, vai jus esat seit?
Es steidzos uz bariem:
– Kas tas ir?
Figura pienaca tuvu stieniem un izstiepa rokas, es ieraudziju Vereti balo seju.
Tiesi to es nemaz necereju ieraudzit! Bet es priecajos par jebkuru cilveku no sis klusas dzives.
Es saspiedu vinas rokas:
– Vereti, ka tu te nonaci? ka iet Kamilam? Ka klajas maja?
– Agneses kundze, paldies dievam, jus esat dziva! Luiss, musu kucieris, man palidzeja, vina jaunakais bralis seit kalpo par apsardzi, un vins ielaida mani pie jums, lai gan ne uz ilgu laiku. Tagad klausieties mani uzmanigi. Ritvakar mes centisimies tevi dabut ara no cietuma. Draugs ieradas pie Kamila kunga, vinam ir lieliski sakari, un vini gatavo planu. Lai kas ari notiktu ritvakara, tev klusi jaizpilda viss, ko tev saka un jadara viss ka likts – galvenais necelt traci! Uz speles ir daudz! Loti lieli cilveki riske ar savu dzivibu. Agneses kundze, pagaidiet, darga.