Rudmatain?s meitenes piedz?vojumi
Шрифт:
– Drosi vien tapec, ka es nevaru dzivot bez tevis, mila meitene…
To pateicis, Dastins sniedzas pret mani ar lupam un…
Mana galva uzspraga tukstos gaismas, un vedera izcelas ists ugunsgreks.
Es pat nepamaniju, ka musu drebes guleja bezveidiga kaudze kaut kur zem koka.
Es noglastiju vina specigo krutis, plakano vederu, un vins ar savu karsto elpu kutinaja manu ausi…
Es nezinu, cik ilgi mes milejam viens otru, bet, kad es atjedzos, saule jau bija sakusi riet pie apvarsna.
Mes bijam laimigi viens ar otru. Mums nebija daudz jaruna par milestibu – tas viss tika izlasits musu acis, mes izskidam viens otra un visa pasaule skita laipna pret mums.
Kadu dienu es nolemu pajautat Dastinam, kapec vins vienmer valka cimdus pat vislielakaja karstuma.
Dastins uzmanigi paskatijas uz mani, noputas un klusi saka novilkt cimdus.
Nez kapec jutos neomuligi, sirds puksteja straujak, elposana paatrinajas…
Vins lenam novilka cimdus un pastiepa plaukstas pret mani…
Tas bija klatas ar sausmigam retam un zili violetas krasas plankumiem. Vins noversas:
«Tas ir sausmigs skats, vai ne.» Milais?
Es panemu vina kroplas plaukstas savas un pienesu pie savam lupam:
«Man tevi patik viss – tavas acis, lupas un ari rokas,» es pasmaidiju.
Dastins pievilka mani sev klat, aplika roku ap pleciem un lenam saka stastu.
14 nodala
Kadreiz, kad seit vel bija maz cilveku, musu zemes apmetas skaistas un lepnas radibas – sparnotie puki. Neviens nezina, no kurienes vini naca un kapec. Sie puki saka dzivot talu kalnos, un tad paradijas sis neskaitamas alas un labirinti.
Si iemesla del cilvekiem kluva pieejami loti arstnieciskie minerali, kurus mes izmantojam lidz sai dienai.
Cilveki sakotneji bija piesardzigi pret sim lielajam radibam, tacu driz kluva skaidrs, ka puki ir celi un laipni – tie nekad nevienam nekaites, ne zveram, ne cilvekam.
Un vel viena lieta… Sie puki nebija gluzi parasti. Katru gadu vinu dzives cikls tika atjaunots, pieaugusais pukis kluva par cilveku un dzivoja sada forma nakamo gadu.
Pukiem laiks nepaskreja tik atri ka cilvekiem, tapec, kamer parasts cilveks kluva par gadu vecaks, pukis kluva tikai par menesi vecaks.
Laiku, ko pukis dzivoja cilveka kermeni, vins pavadija darba, palidzot cilvekiem, sakartojot vinu dzivi, veidojot jaunas apmetnes.
Ta radas musu pilseta…
Es, baididamies palaist garam vardu, jautaju:
– Tatad visi sie cilveki… Puki?
Dastins pasmaidija:
– Ne, protams, ne visas… Paklausieties, kas notika talak.
Diemzel laipno un drosmigo radijumu vidu bija ari ne tik celi cilveki. Tas bija cuskas bez sparniem. Vini ne tikai negribeja dzivot miera un saticiba ar citiem, bet meginaja kaitet citiem.
Kamer sada cuska vel bija maza, ta atrada pieaugusu ziedosu koku un apmetas uz ta zariem, pamazam atnemot visu speku un sulas. Koks pamazam izzuva, nomira, nevareja pretoties nekaunigajam viesim, un cuska kluva stipraka, ieguva speku un laika gaita parcelas uz dzivi koka.
Pukiem bija jaiznicina visas sis radibas uzreiz pec to paradisanas, tacu sparnotie radijumi bija parak laipni un nevareja aukstasinigi nogalinat savus radiniekus…
Cuskas pamazam nolaidas zemiene, tuvak cilvekiem. Daziem bija loti gruti, un daziem pat izdevas sadraudzeties ar jaunajiem kaiminiem, klustot par vinu sabiedroto.
Un ja, ari cuskas vareja dalu savas dzives nodzivot cilveka izskata, bet sis cilveks bija nozelojams glevulis un nelietis.
Ta radas sveta sapulce un cuskas kults…
Es klausijos ar plasi atvertam acim – tapec es redzeju to divaino altari ar koku un cusku! Un sis svetibas ir sekotajas, un, iespejams, tas ir pasas cuskas.
Dastins turpinaja:
«Es jus nenogurdinasu ar stastu par simtiem gadu ilguso konfrontaciju starp pukiem un cuskam.» Cuskam izdevas izdzivot un pat loti apgrutinaja daudzu cilveku dzivi – dazi bija spiesti uz visiem laikiem pamest savas majas. Jasaka, ka puki vienmer palidzeja siem cilvekiem parvaret lielus attalumus bez zaudejumiem. Puku, diemzel, kluva mazak, bet cuskas savairojas. Jus pasi redzejat, pie ka tas noveda.
Vins paskatijas uz mani un viegli pasmaidija:
– Tagad es jums pastastisu par sevi…
Mana berniba bija parasta – laimiga un dzivesprieciga, parsteidzosu atklajumu pilna, ka jebkura laimiga berna berniba, un it ipasi, ja sis berns dzivoja briniskiga… puku pasaule. Musu tevs bija dizciltigs loti senas dzimtas parstavis – vins bija drosmigs un stiprs, gatavs jebkura bridi palidzet ikvienam, vai tas butu virietis vai pukis.
Tajos laikos cilveki biezi cinijas. Cusku kults darija visu iespejamo, lai veicinatu sos cilveku netikumus – alkatiba, skaudiba, neliesi uzbruka mierigam apmetnem, nogalinaja viriesus, izturejas pret sievietem, sagustija bernus, lai tie augtu verdziba…
Viena no siem kariem cilveki no neliela kalnu ciemata tika iegrusti liela skuni, logi un durvis tika aizsegti un aizdedzinati…
Musu tevs uzzinaja par so briesmigo noziegumu un steidzas palidzet nelaimigajiem. Kad vins tur ieradas, uguns jau dega, bet vini vel bija dzivi. Tevs ar saviem specigajiem sparniem dzesa uguni, izkaisija degosus balkus, iznesa cilvekus no ta velna… Ar pedejiem spekiem vins visus sos cilvekus aiznesa drosa attaluma, bet pats vairs nespeja tikt gala ar brucem un apdegumus.