Rudmatain?s meitenes piedz?vojumi
Шрифт:
Luiss, musu divais kucieris, pieskatija zirgus. Vins joprojam bija nesteidzigs un svarigs, vina daudzkrasainas zekes bija pastavigs joku avots. Bet vins bija loti labsirdigs cilveks un izradija teviskigu pacietibu un rupes par berniem – tie vinam sekoja bara, palidzot saimniekot ar zirgiem un ar atvertam mutem klausijas vina stastos, par kuriem vins daudz zinaja un prata pastastiet viniem aizraujosa veida.
Mana seja bija iedegusi, rokas kluva raupjas, mati saritinajas vel vairak, bet es paskatijos spoguli un patiku sev – acis mirdzeja, seja nemitigi mirgoja smaids.
Vereti man dabuja vairakas audekla bikses un lina kreklus, vietejais kurpnieks man uztaisija ertakos zabakus no mikstas adas, vieniga problema, ka nebija zeku, izradas, ka zekes un zekes ir reta un darga prece, nacas izmantojiet kaut ko lidzigu kaju ietisanai.
Sakuma pari biksem uzvilku vienkarsus svarkus, bet tie nemitigi man trauceja un saku bazt tos zem jostas, un tad pilniba parstaju valkat so damas garderobes dalu, kas mani trauceja.
Sakuma vini skatijas uz mani ar neizpratni – ka tas ir iespejams, sieviete valka viriesu drebes! Tacu pamazam daudzas meitenes saka parnemt manu gerbsanas stilu, saprata, cik tas ir erti, un driz vien musu mazpilseta nevienu neparsteidza sieviete bikses un viriesa cepure.
Ari Kamils skita diezgan apmierinats ar dzivi. Vins sadraudzejas, biezi devas uz kalniem un pat tika vests labirintos, ar ko vins loti lepojas.
Vakaros visi biezi sedeja pie ugunskura, stastija, dzera vinu, vairaki jaunekli nedaudz prata spelet kadu musu gitarai lidzigu instrumentu.
Kada no siem patikamajiem vakariem musu vietne pie ugunskura paradijas jauns cilveks, vins izkapa no tumsas un man palika auksti, jo tas bija vins – Milords.
13 nodala
Biju bez valodas, veders saspiedas kamola, galva nesakarigi griezas atminu fragmenti par ieslodzijumu…
Vai tiesam sis virietis ir atnacis pec mums?
Aiz manis?
Vai viss atkartosies?…
Bet pie ugunskura sedosie cilveki saka cienpilni un pat priecigi sveicinat viesi. Viriesi vinam sarokojas, meitenes cirtas un koketi taisnoja matus, pat berni lekaja apkart un meginaja vinam pieskarties. Mans kungs sabucoja bernu matus un izdalija konfektes, kuras izvilka no kabatam ka burvis.
Es neko nesapratu. Izradas, ka si persona ir draugs? Skiet, ka visi par vinu priecajas, ne tikai nebaidas, bet ciena, pat berni priecajas par Milorda paradisanos.
Vins pagriezas pret mani, vina smaids, tapat ka toreiz, musu pirmas tiksanas reize, izgaismoja un parveidoja si viriesa skarbo izskatu:
– Agnes, es priecajos tevi redzet ar labu veselibu. Tu izskaties briniskigi, visas sis izmainas tev piestav.
Es paskatijos uz Milordu ar visam acim un…
Man vins patika.
Sis virietis, kurs musu pedeja tiksanas reize mani biedeja ar visu savu izskatu, ar savu caururbjoso skatienu, tagad raisija pavisam citas emocijas.
Vins bija izskatigs ar to ista viriesa skaistumu, kas tik loti piesaista sievietes – vina nebija neka tada salda izskata ka Augusts.
Milorda seja bija barga, skatiens stingrs, un acis nebija melnas, bet tumsi zilas…
Skita, ka esmu noslikst saja zilaja skatiena…
Es pakratiju galvu un pastiepu roku:
– Labvakar, Milord, priecajos jus redzet.
«Tev, tikai Dastins,» vins atbildeja, nedaudz paklanidamies un paspiezot manu roku.
Un, ka vini raksta celulozes romanos, mums starp pirkstiem saskreja kaut kada dzirkstele.
Ta bija pasakaini skaista nakts – melnas debesis ar zvaigznu izkaisitiem, dejojosam uguns melem, dziedosam cikadem.
Viss bija briniskigi un loti spilgti…
Un virietis, kas sez man blakus…
Sapratu, ka vins nav tikai viens no tiem, kas satiekas cela un dodas savas gaitas – nebija nejausiba, ka sis virietis saja magiskaja vasaras nakti nokluva seit kopa ar mani.
Ta bija laimiga un dzivesprieciga vasara. Katra diena paskreja ka mirklis, un taja pasa laika satureja tik daudz, ka, vakaros atceroties pa dienu pagajuso, nobrinijos – vai tiesam tas viss notika sodien?
Mani ar sausmigu speku pievilka Dastins, un ari vins nenolaida no manis acis. Es pastavigi jutu vina klatbutni, un tas lika visam nodrebet mana dvesele. Vereti un Marija klusi iesmejas, skatoties uz mums, un Sadija vienkarsi priecajas, plosidamies no prieka par savu miloto Agnesi.
Kamilla devas tala celojuma uz labirintiem, un es vareju atlauties pavadit tik daudz laika ar Dastinu, cik mes abi velejamies.
Mes staigajam ilgi. Mes ilgi braucam kalnos, pastaigajamies gar upi un apmeklejam skaistus izcirtumus un plavas, kuru bija daudz.
Dastins beidzot nomainija savu melno meteli pret gaisiem krekliem, vina mati vairs nebija tik nevainojami, vins saka valkat sajas vietas diezgan populara stila cepuri, kuru iecienijusi gan viriesi, gan sievietes.
Tikai vins nekad nenovilka melnos cimdus… Es nejautaju, kapec – vins gribeja, vins vinam pateiktu.
Kadu dienu sedejam skaista zaliena, bija karsts, pari ziediem lidoja bites un taurini. Dastins grauza zales stiebru un domigi skatijas uz kalniem, vina seja bija tik mieriga un skaista…
Es viegli pieskaros vina rokai un jautaju:
«Sakiet man, jus bijat muiznieks, kas man palidzeja izbegt no cietuma?»
Vins viegli pasmaidija un apskava mani aiz pleciem:
– Ka es vareju tevi tur atstat?
– Bet kapec? Kapec tu nolemi risket ar visu manis del?
Vins paliecas pret mani: