Sekss bez noteikumiem
Шрифт:
Ar zelumu skatijos uz vinas augstajiem stileto papeziem, ka vina visu dienu nenokrita no kajam?
– Protams, Veronika Ivanovna!
– Paldies, Karina. Tam vajadzetu but uz galda.
Es sastingu, skatoties cauri milzigajai stikla sienai. Musu prieksnieks staveja blakus melnajai masinai un runaja ar kadu pa telefonu. Vins paskatijas uz augsu, ieraudzija mani un, skiet, devas uz durvju pusi. Es steidzos apgriezties un paslepties otraja stava – vini man prasija par labu!
Bet man nebija laika. No aizmugures atskaneja asa skana:
– Stavi!
Pec izslegsanas metodes kluva skaidrs, ka prieksnieks mani uzruna konkreti: Timurs jau staveja, bet diez vai boss runas ar Veroniku tiesi tada toni. Es pagriezos uz kapnem un soketa veroju, ka virietis gaja man preti un… un pastiepa savu telefonu.
– Karina, tas ir tev.
– Runajot par? – uzdevu logiskako jautajumu.
«Tatad mani interese,» melnajas acis pazibeja jautra gaisma. – Atbildi, tad tu paskaidrosi.
Vilcinoties panemu mobilo telefonu un pieliku to pie auss. Es uzreiz atpazinu savu sarunu biedru, pat ne pec vina balss, bet gan pec manieres, kad vins priecigi kliedza:
– Karinka, mana dvesele! Es domaju, kapec man ir vajadzigas gimenes vakarinas? Nac, tu jau atstaj mani Parize! Lieliska ideja, vai ne? Tad es saksu ciest vel dazus menesus skirsanas del!
Redzeju, ka Veronika Ivanovna man garam aiziet uz otro stavu un nolemu pati panemt mapi. Es pagriezos un iegaju viesistaba – ir skaidrs, ka saruna joprojam ir dzirdama, bet ir vieglak koncentreties.
«Lieliski,» es piekritu. – Bet kads man ar to sakars?
– Ka sis? – Lokha-bralis iesaucas. – Iedod man savu telefonu, es parsutisu tev numuru, piezvani mammai. Raudi tur, sauc mani par sievisko un sievisko. Piemeram, Orevoir, kundze, jusu kanela salauza manu sirdi, es to vairs nevaru darit, piedodiet! Tu izklausisies nozelojamak un ticamak!
– Ne! – es partraucu. – Isteno savu izcilo planu bez manis!
– Karina! – vins kliedza. – Kas tas par dumpi karadarbibas laika?! Hei, nejauciet krastus, jus un es esam partneri!
No sadas nekaunibas es pilniba aizmirsu sevi un izteicu to pasu:
– Klausies, Lokha-brali! Es vispar sim nepieteicos! Ko darit, ja nabaga sieviete klust loti satraukta? Un mans numurs paradisies uz vinas! Un ko, vai es vinu ari mierinasu velak?
– Nu tu vari mani mierinat! Jums joprojam nav ko darit!
– Ak tu… kanaila! – Es nespeju pretoties un atri izsledzu zvanu, lai vinam nebutu laika vairak ko teikt.
Vina pagriezas un uzreiz pazuda no redzesloka zem ieintereseta skatiena. Aleksandrs Dmitrijevics skatijas uz mani loti uzmanigi, lai gan vins uzrunaja citus:
– Timur, tu sodien esi brivs.
– Bet es tikko saku!
«Bezmaksas,» prieksnieks klusi un uzsverti atkartoja. – Veronika, tu viena pati nesisi dokumentus uz biroju.
«Ka jus sakat,» sekretare piespieda mapi pie krutim. – Kadi ir jusu plani atlikusajai dienas dalai?
«Mani plani ir noskaidrot, ka jusu noligta apkopeja izradijas aktieris manas gimenes stridos.»
«Es redzu,» vina pat nepamirkskinaja. – Tad tiekamies rit, Aleksandr Dmitrijevic. Es atgadinu, ka sede ir pulksten devinos trisdesmit.
Pec minutes mes bijam vieni. Sis fakts pats par sevi bija nedaudz biedejoss, bet savilktas acis mani dzina panika. Prieksnieks pacelas uz mani, un es spontani atgriezos. Un, ja es varetu visu izskaidrot, nav pat ko izskaidrot! – bet sausie jautajumi bija mulsinosi:
– Cik ilgi jus viens otru pazistat? Kapec vins zvana uz manu numuru, lai runatu ar tevi?
– Tapec, ka vinam nav maneja… Pagaidi! Jums nav taisniba…
– Cik sen?
– Mes viens otru nepazistam! Mes tik tikko pazistam viens otru!
– Nu ja. No vinu mijiedarbibas uzreiz ir skaidrs, ka vini ir pilnigi svesinieki. Vai ta bija Loska, kas tevi seit ielika darba? Par ko? Tu neesi tik stulbs, lai seit sleptu vina narkotikas, vai ne?
– Narkotikas?!
«Man ir apnicis kartot vina problemas.» Un es noteikti nedosu vinam iespeju ienest problemas mana maja.
– Tas ta nav! – es kliedzu, lai gan vins vel nebija pacelis balsi. – Nebiede mani, es visu paskaidrosu! Tur tiesam nav ko skaidrot! Vakar es vinu pirmo reizi redzeju! Un vins ludza… piezvanit tavai matei pec alibi!
– Nu kapec tu baidies? ES tikai jautaju.
Un vins paspera vel vienu soli man preti. Un es, protams, atkapos no vina vel vienu soli. Bet vina atri plapaja:
– Es iepazistinaju sevi ka vina draudzeni. Pa telefonu! Un viss!
– A. Nu tad nekas briesmigs nenotika. Nikita stastija, ka vakar piebraucis bralis. Kapec but tik nervozam, it ka jus ne tikai planojat kaut ko briesmigu, bet ari to istenojat?
9. nodala
Vins velreiz meginaja pietuvinat distanci, lai gan neskita, ka vins agresivi uzbruka – rokas bija kabatas, seja atslaba. Bet es atkapos pec inerces, un viss ir skaidri dzirdams, kapec mums jastav tuvak? Vinas mugura atduras pret augstu galdu. Un pat pirms vina paspeja to saprast, vina sastinga. Mana sirds saznaudzas sekundi pirms reksanas. Es pat nepagriezos, es atdevu sev dazas sekundes pilnigas vilsanas. Un pec skanas ir skaidrs – galds supojas un supojas, vaze lidoja un lidoja, un pat saluza.
Aleksandrs Dmitrijevics nolieca galvu uz saniem, joprojam neiznemot rokas no kabatam, bet nez kapec pasmaidija. Sis smaids izradijas sliktaks par ieprieksejo skanu.
«Ai,» vins loti maigi teica. – Septini simti tukstosi.
Sirds vairs netaisijas sakties, ausis bija troksnis, tapec pat biju parsteigts, ka speju runat:
– Nekas tamlidzigs. Ta nav mana vaina. Ja tu nebutu provocejis, tad nekas nebutu saluzis.
Vina smaids kluva mazliet plataks:
– Godigi. Mes dalam vainu starp visiem dalibniekiem. Tris simti piecdesmit tukstosi no jums. Liguma atbildibas klauzula.