Sekss bez noteikumiem
Шрифт:
Vispar jau nakamaja diena biju sava darba vieta. Lai gan tagad trisreiz vairak priecajos par pasu liguma punktu, saskana ar kuru musu tiksanas iespejamiba ir samazinata lidz minimumam.
***
Mammas, cik vins ir seksigs! Jus atri uzmetat skatienu, un viss, tas ir iestredzis, visas parejas emocijas ir izdzisusas, atliek tikai karsta apcere. Terauda spidums, parliecinati zesti, pilniga kontrole par notiekoso, reibinosa smaka. Izelpojiet ar vaidiem, lenam ieelpojiet un laujiet visai pasaulei gaidit. Ka es vareju pirmaja tiksanas reize uzskatit Timuru par netikamu?
Un es neskopojos ar komplimentiem:
– Vai meitenes tevi nesarauj? Akls, godigi! Vai ari jus negatavojat vinu prieksa?
«Man nav laika skriet ar meitenem, Karin, tu pats to zini,» vins bija samulsis par manam atzisanas. – Vai pasniegsiet dazas olas no ledusskapja?
– Protams, mans karstais varoni! Tagad es aizbegsu, un tad es atgriezisos pie sis izveletas pornografijas!
– Jus runajat ta, it ka butu pieauguso video galvenais skatitajs.
– Protams, ne! Man tevis pietrukst!
– Ka jusu Seryozhka jus pacies?
«Ak, vins ir loti mierigs, jebkurs cits butu aizbedzis,» es iesmejos.
Un vina auloja noraditaja virziena, ik uz sola sakot
Man patika ari vinu samulsinat: izcilais pavars bija loti saspringts, vins biezi nosarka un vispar nebija pieradis, ka vinu slave. Skiet, es nekad neesmu bijis mezonigs un parak atklats, bet vina smaida del es varetu pajokot par jebkuru temu. Vina liktenis bija gruts, tagad es zinaju daudzas detalas. Ka ari tas, ka vinam ir parak maz iemeslu smaidit: vins uzauga bez teva, mamma saslima ar vezi un skita, ka pamazam atjedzas, tacu vina nekad vairs nebus tada, ka bija, parak slikti iztureja kimijterapiju. Un, lai gan vins izmacijas par pavaru, vins bija spiests nopelnit papildus naudu jebkur, iznemot sava specialitate. Kaut vai tapec, ka nevareju dabut pilnas slodzes darbu slimo aprupes del. Sis darbs vinam kluva par glabinu. Tagad vins vareja samaksat par medmasu un neskopoties ar medikamentiem, bet taja pasa laika vins bija aiznemts tikai dazas stundas diena. Ja, un mes ar Timurku saja maja parspejam visus laika rekordus, vai mums nevajadzetu apvienoties draudziga nometne?
Kur, nez, ir visas brivas gudras un skaistas sievietes? Kapec vini vel nav satverusi tadu skaistuli? Ir skaidrs, ka puisis, kurs spej aizmirst par visam savam interesem milota cilveka del, nekad nepametis sievu grutniecibas laika vai neiegus jaunu saimnieci, ja vina sieva peksni saslims. Labak neka jebkura akmens siena! Ak es redzu. Visas gudras, skaistas sievietes saja laika skatas uz pavisam citu tipu – mes zinam so tipu. Sis gudras skaistules ir gatavas paciest jebkuru perversiju absurda ceriba, ka virietis vinam atzvanis. Bet vini viniem neatzvana, kapec? Apkart joprojam gaida tik daudz cilveku, kuri ir gatavi uz visu. Un sim tipam patik preceties ar pavisam citu cilveku, vins neapsver pagaidu gultas piederumus. Dzenoties pec elka, gudras, skaistas sievietes nepamana patiesi labos puisus.
Ta mes plapajam, kad Timurs peksni sastinga. Es uzreiz saspringu:
– Vai atkal kaut kas notika?
«Kads piebrauca pie majas,» vins atbildeja.
Sausmas paskatijos pulksteni un uzreiz nomierinajos, musu laiks bija talu no gala. Vina piecelas un iegaja gaiteni:
– Turpini, es paskatisos, kas tur ir.
Protams, es negribeju tikties ar savu prieksnieku, tacu bija stulbi palikt trakam un satraukties par to. Vai varbut ta ir Veronika Ivanovna, vina jau ilgu laiku nevienu no mums nav biedejusi.
7. nodala
Stikla durvju prieksa apstajas indigi zala sporta automasina, kurai ciksteja bremzes. Un iznaca virietis – ne, ne musu prieksnieks. Parsteidzosi, ka apsargi vinu izlaida cauri.
Plasi smaidot, vins parleca pari kapnem, ielidoja maja, skatijas uz mani un priecigi kliedza:
– Kur ir Saska?! Steidzami vajadzigs, dzivibas un naves jautajums!
«Ak…» es spontani pasperu soli atpakal. – Kas tu isti esi?
– Es? – vins loti patikami pasmaidija. – Lioka, brali!
Tas izklausijas viena varda –
– Aleksejs… Dmitrijevics?
– Nu… dazreiz ta ir. Tu esi ka mana mamma, godigi! Dodiet man Sasku, tas ir dzivibas un naves jautajums, es saku!
Vins runaja loti skali, bet neizskatijas dusmigs vai aizkaitinats. Kaut ka jautri sajusma. Es gatavojos:
– Aleksandrs Dmitrijevics biroja. Tas nebus atrak ka pec stundas.
«Ne, mila,» vins pakapas uz prieksu, skatidamies apkart vai mekledams pieradijumus maniem meliem. – Es nevaru iet uz biroju, velni mani partvers.
– Tapec piezvani vinam! – Es devu visredzamako padomu.
Vins saskrapeja savus tumsos matus.
– Pa telefonu tas izklausisies stulbi. Es gribeju vinu parsteigt. Saskai noteikti ir numurs jebkurai gribosai meitenei… Kas tu te esi?
«Apkopeja,» es atzinu.
– Forsi! Vai tu vari palidzet?
Es atkal atkapos un atkal pacelu rokas:
– Diez vai es esmu meitene, kas piekrit visam, Aleksej Dmitrijevic!
– Lyokha! Bralis! – vins iesaucas. – Ak, tur joprojam ir pavars!
Un vins ieskreja virtuve man garam. Vins sastinga, skatidamies uz Timuru, un vins paskatijas uz vinu. Bralis Lyokha pamodas un neapmierinati pamaja ar galvu:
– Ne, tu neder. Pavisam. Tad tu! – vins pagriezas pret mani, satvera mani aiz elkona un metas pie letes, piespiezot mani apsesties. – Cilveki, es tagad visu paskaidrosu, un jus klausieties un iedvesmojieties!