Spoku sargs
Шрифт:
– Nu, tomer esi uzmanigs. Jus nezinat, ko sagaidit no siem bagatajiem cilvekiem.
«Labi, es tevi dzirdeju,» es pamaju.
Mes kopa piegajam pie meitenu galda. Nikita atnesa sev kreslu un apsedas blakus vienam no Lizas draugiem.
Pec pusdienam mes visi devamies atpakal uz klasem un treninu laukumiem. Man prieksa bija vel divas nodarbibas ar Efimu Prohorovicu. Citigi sekoju visiem vina noradijumiem, tapec otraja nodarbiba vareju izveidot gan cimdus, gan kiveri.
«Vispirms parbaudisim cimdus,» sacija skolotajs un, apskatijis apkartni, devas uz vienu no treninu laukumiem.
Visi treninu laukumi atradas zem caurspidigiem kupoliem, tapec bija skaidrs, kurs ko dara. Driz vins atveda studentu, kurs zinaja uguns magiju, un paveleja:
– Izveidojiet uguns bumbu un iedodiet to Kostjai.
– Ka jus domajat
– Neuztraucies. Vinam bus cimdi.
Burvis pamaja ar galvu un izveidoja uguns bumbu. Saja laika es «uzvilku» spokainos cimdus un sniedzos pec bumbas. Godigi sakot, tas bija loti aizraujosi. Magiska uguns bija daudzkart specigaka neka parasti, tapec, ka teica skolnieks, paris sekundes ta vareja sadedzinat manas rokas.
«Tiklidz jutat karstumu, nekavejoties nometiet to zeme,» bridinaja Efims Prohorovics un gaja prom no mums paris solus.
Uzmanigi panemu bumbu un atviegloti izelpoju. Tas mani nemaz nededzinaja. Tomer pec dazam sekundem sajutu siltumu un, ka skolotaja lika, nosviedu bumbu uz gridas. Tas sabruka dzirksteles, kuras uzreiz saka dziest.
– Vins iztureja septinas sekundes. Nemaz nav slikti,» uzslaveja Efims Prohorovics un, pateicoties studentam, vinu atbrivoja.
– Ka mes parbaudisim kiveri? – jautaju un paspiedu rokas, liekot cimdiem uzreiz pazust.
– Ka parasti. «Cirvis,» vins paraustija plecus.
– Ko darit, ja kivere neiztur pat vienu sitienu? – es satraucos.
Efims Prohorovics uzmanigi paskatijas uz mani, tad jautri iesmejas.
– Es jokoju. Es domaju, ka jus varat aprobezoties ar sitieniem ar kaut ko mazak traumejosu, bet tas notiks tikai pec tam, kad busiet pilniba parklajies ar brunam. Sodien nodarbibas beigusas. Jus varat iet.
Izgaju no akademijas, bet devos nevis uz kopmitnes pusi, bet gan uz cela pusi. Es nolemu doties uz gramatnicu, lai panemtu Dasai macibu gramatas, un pec tam ar kurjeru nosutit tas uz ipasumu. Kurjera algosana, protams, izmaksatu diezgan santimu, bet man pasam nebija laika to darit. Turklat sestdien mes gatavojamies sakopt.
Katru dienu braukt ar taksi bija dargi, tapec ar trolejbusu braucu uz pilsetas centru un devos tur iepirkties. Lai nopirktu visu, ko guvernante rakstija, man bija jaiet uz trim gramatnicam. Papildus macibu gramatam iegadajos ari zimesanas lapas un vairaku veidu krasas. Es tos nesapratu, tapec panemu pardeveja ieteiktos. Vina man palidzeja visu kartigi sapakot, lai nekas nesaburzitos un nesasmeretu.
Nakamais punkts bija kurjerpakalpojums. Sadi pakalpojumi bija loti populari, tapec tie bija gandriz katra iela. Aizgaju pie tuvakas un paludzu sodien aizvest kasti uz ipasumu. Sis pakalpojums man izmaksaja divpadsmit rublus, bet vienigais veids bija nosutit to pa pastu, un neviens tur neatbildeja par ta drosibu. Un kasti butu piegadajusi tikai pec nedelas, varbut pat pec divam.
Es atgriezos akademija un devos uz Lizas maju, kura mani jau gaidija. Nolemam vienkarsi pastaigaties, jo vina sudzejas, ka pec saspringtas skolas dienas ir loti nogurusi un negrib nekur iet.
Конец ознакомительного фрагмента.