Spoku sargs

Auzi?? Edgars

Ar zobena galu es pargriezu vina krutis un ieraudziju plostu. Tas bija tik spilgts un liels, ka neparprotami piedereja videja limena riftam. Ka departaments pielava tik kludu, ka iedeva mums tik bistamu Riftu? Ne, es nesudzos. Gluzi otradi, es loti priecajos, ka atnacu uz sejieni, bet man bija zel to nabaga, kurs bija kluvis zals. Galu gala nevienam no mums nebija ne jausmas, kurp ejam un kas mus seit sagaida, un tas bija nepareizi.

Saja laika es ar acs kaktinu satveru kadu kustibu un nolaidos. Es to izdariju laika. Izradijas, ka meza iemitnieki mani jau bija aplenkusi un uzbruka no dazadam pusem uzreiz. Nolemu sakt ar Grinu, kuru pamaniju, tapec, notupusies un turot zobenu sev prieksa, metos uz klints pusi. Vins mani nesagaidija, bet, cik vien atri speja, metas biezokni.

Es atkal nozeloju, ka vel nezinaju, ka izveidot arbaletu. Cik jauki butu vienkarsi iemest vinam pa galvu, nevis steigties cauri nepazistamam mezam pec vieteja iedzivotaja, kurs so mezu pazina ka savu pirkstu. Ja, siem divainisiem bija tikai tris pirksti, un tie beidzas ar asiem nagiem.

Skrienot pec viena Grina, redzeju vel vienu nokapjam no koka. Tapec viniem ir vajadzigi tadi nagi, lai raptos kokos. Ar vilni vina zvinaina galva iekrita biezaja zale. Izvilku plostu, ieliku konteinera un ieraudziju Vladu.

– Kostja, nac surp! Man vajag palidzibu! – vins kliedza.

Es pieskreju vinam klat un redzeju, ka pie vina kajam no zemes izaug vijas vinogulaji un pazud zale.

– Kas notika?

«Es tur jau esmu nokeris tris.» Atrodi un pabeidz tos, kamer es vel skatos,» vins pamaja gravas virziena.

Ka teica Vlads, tris Zalie guleja zeme, sapinusies vinogulajiem. Es vinus nogalinaju un iznemu plostus. Saja laika man preti lidoja bulta no tuveja koka vainaga. Es vinu neredzeju, bet ar visu kermeni jutu briesmu tuvosanos. Vins atliecas un nolika savu vairogu sev prieksa. Bulta izurbas un pazuda kopa ar vairogu. Grins noleca no koka un uzreiz tika nogalinats ar specigu sitienu no fantoma zobena.

Ieliku visus plostus konteinera un atkal atgriezos pie Vlada. Vins turpinaja meklet, tacu lidz sim nevienu nav atradis. Tikmer parejie gildes biedri mums pievienojas un ieguva vel cetrus plostus. Izkemmejusi mezu, vairs neatradam nevienu Zalo. Saja laika Potaps atgriezas Rifta.

– Cau, Sirius! Viss man! – vins kliedza.

Vina gildes locekli iznaca no meza un zinoja, ka ir nogalinajusi tris zalos.

– Tris? Kapec tik maz? – vins bija sasutis.

«Vini ir atri un sauj,» Zahars nomurminaja.

Vins bija liels, bet loti lens, lai gan vinam bija oranza pakape.

Peksni Potaps saka skatities apkart un jautaja:

– Kur ir Volodja?

Visi metas meklet Volodju, ari mes. Par laimi, plaisa bija neliela, tapec vini to atri atrada. Vins guleja zem dadzis, un vina krasa bija lidziga tiem. Potaps dusmigi lamajas un lika diviem saviem viriem izvest zalo Volodju no Rifta un nosutit uz slimnicu.

Tikmer es un pareja gilde

«Viktori» sakam meklet dargakmenus un vertigus augus. Man bija vienaldzigi augi, tapec uzreiz devos pie klints, uzskatot, ka tiesi tur ir jaatrodas dazadiem akmeniem, ari dargakmeniem. Lai gan visus akmenus no Riftiem varetu uzskatit par dargiem. Visi no tiem izstaroja citas pasaules energiju, ko vareja izmantot dazadiem merkiem: no masinbuves lidz medicinai.

Ka es domaju, pie klints bija daudz akmenu. Atskiriba no augiem es zinaju par akmeniem, tapec savacu visus vertigakos, un tomer to bija tik daudz, ka knapi vareju aizvilkt somu lidz ieejai Rifta. Driz vien visi abu gilzu dalibnieki atgriezas viens pec otra, jo beidzas drosais Rifta pavaditais laiks, kas bija tris stundas. Turpmaka uzturesanas svesas pasaules izkroplotaja telpa negativi ietekmeja cilvekus, tapec katram medniekam uz rokas bija pulkstenis, kas zvanija sirdi plososi, kad beidzas tris stundas, kas pavaditas plaisa.

– Ejam ara! – Vlads kliedza.

Parstavis jau staveja pie Rifta un nepacietigi skatijas pulksteni, kad atgriezamies.

– Nu beidzot, kungi. Es jau domaju par apsardzes sutisanu pec tevis.

Vins jau zinaja, kas notika Rifta, jo divi burvji no Siriusa gildes tika steigsus nogadati slimnica.

– Kas tas ir, tu mus nosutiji kausanai ka lopus? Teicat, ka tur tikai javac resursi. Vai esat nolemis mus nogalinat? – Lakstigala ieskreja parstavim.

«Es nezinaju,» vins bija parsteigts un sniedzas kabata pec dokumentiem. – Luk, paskaties. Pagajusaja nedela man no departamenta tika nosutita vestule ar informaciju par plaisu.

Lakstigala rupji saplesa dokumentus no rokam un skali nolasija visu, kas tur bija rakstits. Izradijas, ka parstavis nemelo un oficialaja dokumenta bija teikts, ka Rift ir parcelts uz zemaku limeni un tris gadus taja nav paradijusas nekadas radibas.

Vlads salika rokas uz krutim un sacija:

«Neatkarigi no ta, kas teikts saja dokumenta, mums uzbruka.» Un tas bija tikai brinuma del, ka mana gilde nebija cietuso. Mums jaorganize izmeklesana un jaatrod vainigie. Ta ir vai nu nolaidiba…

«Vai nu tas ir brinums, un Rifts atkal ir sacis darboties,» parstavis steidzas vinu partraukt.

Vins neparprotami gribeja so lietu pec iespejas atrak nokluset. Varbut vins baidijas, ka vins kaut kada veida tiks iesaistits saja incidenta, un vinam par to bus jaraksta. Ak, tie ir birokrati!

– Kad Rifts tika parbaudits? – jautaja Potaps, kurs ieprieks staveja mala un runaja pa telefonu.

«Es nezinu, bet apsardzei tas bija jadara, pirms departaments izsniedza atlauju.»

– Zvaniet surp apsargiem, – Potaps paveleja.

Vins bija tumsaks par makoni un nervozi parvietojas no kajas uz pedu. Kamer parstavis steidzigi devas uz posteni, Potaps pagriezas pret saviem laudim un sacija:

– Zvaniju uz slimnicu. Skiet, ka kluvis vieglak, esam jau atjegusies.

Mes visi atviegloti uzelpojam, jo vinu vieta vareja but jebkurs no mums.

Apsargi pienaca klat un teica, ka vini tikai sorit stajusies amata un nav sanemusi paveli parbaudit Riftu, un pirms tam te dezurejusi citi.

Viss, kas sodien notika, man likas loti divains. Kaut kada nesaprotama veida viss sakrita.