Spoku sargs
Шрифт:
Antons Pavlovics rosijas pagalma, tapec pirmais mani ieraudzija un naca man preti.
– Konstantins Sergejevic, labrit! Kad tu atbrauci? – Vins pastiepa man preti savu lielo, kalkaino plaukstu.
– Labi, Anton Palic! «Es ierados vakar, bet pecpusdiena es atgriezos Maskava,» es atbildeju un stingri paspiedu vina roku.
– Tu laikam atnaci pajautat par biznesu? Tatad mums viss ir kartiba. Aitas aug un pec paris menesiem tas vares cirpt. Tiesa, es ari pirktu artefaktus atrai kazokadas augsanai, bet tas pagaidis. Tie ir dargi, apmeram divi tukstosi.
– No pirmas vilnas pardosanas perc visu nepieciesamo. Starp citu, jus gribejat salabot sava teva veco automasinu. Vai notika?
Ipasuma garaza daudzus gadus staveja automasina, ar kuru mans tevs bija ilgu laiku izmantojis. Virsbuve vietam bija sarusejusi, un plostisanas iekarta darbojas tikai reizi pa reizei, tapec gribeju to nodot metalluznos, tacu prieksnieks mani atrunaja un apliecinaja, ka var salabot. Es piekritu un iedevu vinam naudu aparata nomainai.
– Masina ir zvers! Mes ar puisiem jau esam to izmeginajusi. Tagad to vairs nevar pardot ka metalluznus. Vini to nopirks par sessimt rubliem.
– Ne, mes nepardosim. Es domaju, ka tas jums joprojam noderes ap maju. Mums vel nav naudas jaunai masinai, tapec brauksim ar so. Nosutiet kadu uz musu maju sodien pusdienlaika, lai vins mani aizvedis uz staciju.
– Tas tiks darits, Konstantins Sergejevic! – prieksnieks zinoja.
Paskatijos pulksteni un sapratu, ka man atri jaatgriezas. Galu gala es nekad nerunaju ar savu vectevu par Gorinu. Atvadijies no prieksnieka, steidzos majas.
Iepriecinajis gimeni ar jauno pavaru, apsedos pie vecteva gultas un jautaju:
– Pastastiet man par to, kas notika pec jusu teva naves, preteja gadijuma es labi neatceros.
– Ja, es pats to gadu miglaini atceros… Beres bija tikai pasi tuvakie. Zinaju, ka vins ir zaudejis draugus, jo aiznemas naudu un neatmaksaja. Tacu neviens no viniem nenaca pec naudas. Par ko mes viniem loti pateicamies. Pec berem pagaja divas vai tris dienas, kad piezvanija naudas aizdeveja. Pec vina sauca vel divi. It ka viniem butu bijusi vienosanas.
– Tatad vini zvanija un vienkarsi prasija naudu? Ka butu, ja vini melo un tevs viniem neko neatnemtu?
«Es ari sakuma neticeju, kad dzirdeju, ka esmu parada vienam cilvekam trisdesmit tukstosus, otrajam piecdesmit piecus tukstosus un tresajam visus divus simtus,» vectevs pakratija galvu. Man pat balss pazuda no tadiem cipariem.
Es ari domaju, ka ta ir tikai liela nauda. Cik ilgi jaspele, lai zaudetu sadas summas? Vai ari likmes bija tukstosos?
Tikmer vectevs turpinaja:
– Vini man atsutija kurjeru ar ceku kopijam. Tajos viss bija pareizi: es atpazinu gan parakstu, gan rokrakstu.
– Vai varbut tie bija viltojumi? Vai ari tevs jau ir nomaksajis visus paradus un palikusas tikai kopijas? Galu gala mans tevs pardeva visu, ko vareja iznemt: gleznas, paklajus, mates rotaslietas un pat sudraba prieksmetus – es nepadevos.
– Vini man atdeva ceku originalos pec tam, kad es viniem parskaitiju naudu. Tatad seit viss ir pareizi.
– Vai esat saglabajis cekus?
– Ja, visi ir seit. Apakseja plaukta kartona kaste,» vins pamaja uz savu gramatu skapi.
Iznemu kastiti, atri apskatiju visu, kas tur bija, un atradu cekus. Es tas uzmanigi salociju un ieliku kabata. Panemu ari piezimju gramatinu ar izdevumu uzskaiti, ko glabaja mans tevs. Man ienaca prata pasam parliecinaties, ka rokraksts patiesam ir mana teva rokraksts. Tomer man sobrid nebija laika.
– Kas notika talak? – izvilku vectevu no atminam.
«Tad Gorins paradijas un visu nopirka,» vins atmeta rokas.
– Vai tavs tevs vinu kadreiz piemineja?
– Es nedzirdeju. Bet Sergejs kluva loti noslepumains, tiklidz vins saka spelet. Tapec neizsledzu, ka vinam varetu but kads jauns pazina, par kuru es neko nezinaju.
Saja laika istabas durvis atveras un paradijas Dasas galva.
– Masina jau ir pie vartiem.
Es teicu savam vectevam ieverot visus arstu ieteikumus un, atvadoties, izgaju no istabas. Pie ardurvim vins apskava Dasu un apsolija ierasties brivdienas.
– Marija Iljinicna, pieskati visus seit esosos. Ja tev ir kadas grutibas vai kaut kas vajadzigs, nevilcinies man zvanit,» es pasniedzu vinai savu vizitkarti.
– Labi, Konstantins Sergejevic. Lai jums labs celojums,» vina atbildeja un viegli pasmaidija.
Izgaju ara, iekapu masina un paveleju aizvest mani uz staciju. Pats prieksnieks brauca, tapec visu celu runajam par muizas lietam.
Vilciena es noliku teva cekus un vina piezimju gramatinu uz galda sev prieksa un saku parbaudit mazo un lielo burtu pareizrakstibu. Viss sanaca. Kvitis bija rakstitas mana teva rokraksta. Nu, vai tas ir loti kvalitativs viltojums.
Maskava ierados vakara. Laiks seit bija labaks, bet debesis bija apmakusas ar smagiem pelekiem makoniem.
Nakamaja diena teoretiskaja nodarbiba par Riftas vertigo arstniecibas augu ievaksanu un pareizu izmantosanu manas domas bija par ritdienas reidu. Lai gan Vlads mums apliecinaja, ka iesim ieksa pirmie, ieksa tadas parliecibas nebija. Un es pieradu uzticeties sev, jo daudzkart biju parliecinats, ka mana intuicija mani nekad nemaldina.
Agri otrdienas rita mes ar visu Uzvaretaju gildi iekapam vilciena. Ka vienmer braucam kupena, bet soreiz bijam cetri. Lakstigala un Vjazovs bija kopa ar mums.
«Tris gadu laika es nekad neesmu bijis saja plaisa.» No kurienes tas radas, jo trisdesmit gadus nav paradijusies jauni rifti? Vai tiesam vins ir pazeminats no videja lidz zemakajam limenim? – Lakstigala neizpratne jautaja, kad Vlads paskaidroja, kur atrodas Rifta.
«Es dzirdeju, ka dazi no tiem laika gaita klust reti.» Saka, ka kaut kur Sibirija ir miris Rifts, kura vispar nekas neparadas,» atbildeja Vjazovs.
– Vini melo! Tajas vienmer var kaut ko atrast. Daziem ir tik augliga zeme, ka pat to var pardot,» sasutis bija Naitingeila.