Zem zvaig??u ku?a sp?rna
Шрифт:
Pirms pusdienam es nomiru vel cetras reizes. Jutos ka azartisks kazino, likas, ka laimests jau ir kabata, vajadzeja tikai pastiept roku, bet tad bam un atkal sanem zilcu. Man bija jaapstajas un jamegina analizet visas savas darbibas. Varbut man kaut kas pietrukst un kaut kur ir iespeja iegut dazas sekundes. Lai gan ar daziem man nepietiek. Man vajag iegut desmit sekundes vai vel labak piecpadsmit. Preteja gadijuma es nevaresu iesainot savu nosaluso kermeni skafandra.
Pusdienas es kaut ko edu ar nigru sejas izteiksmi. Kaut kur apzinas periferija smadzenes pat atzimeja, ka ediens ir loti garsigs. Nezinu, vai tas ir pavara nopelns vai mans nomaktais stavoklis, kas megina atrast apkarteja vide papildus iemeslus priekam.
Ejot atpakal, manas smadzenes drudzaini meginaja izdomat izeju no situacijas, bet nekas nesanaca. Vai es varu uznemt dazas sikas detalas un, kamer es lidoju pirms nakamas atgrusanas, tas atmest, lai dotu sev papildu impulsu? Drosi vien iespejams, bet kur tas dabut? Es nevaru izjaukt kapsulu ar kailam rokam, un paredzamaja telpa nav citu siku detalu avotu.
Nakamo manu parbaudijumu kartu priekpilnas krasas iekrasoja Veneras atgriesanas. No manas dveseles tika pacelts akmens. Protams, vina ir infekcija, joprojam ta pati, bet kaut ka patikamak kopa ar vinu nomirt, es gandriz teicu. Ar skabu sejas izteiksmi, ar visu savu izskatu paradot, ka vina man izdara milzigu labumu, Venera ieteica man izmantot kajas, spiezoties no gridas.
Es esmu mulkis, tas bija virspuseji. Manas kajas ir daudz stiprakas par rokam, kas nozime, ka varu dot sev lielaku impulsu un atrak sasniegt savu merki. Es elpoju nedaudz ilgak, ievilku vairak gaisa krutis un pavilku sviru. Stumsana ar kajam, rausana ar rokam, grusana ar kajam, rausana ar rokam. Stends ar skafandru tuvojas daudz atrak.
Laba roka, izstiepta uz prieksu, satver stativa rokturi, muskuli saliek stivo kermeni skavas un ienes skafandra iekspuse. Uzvalks automatiski sak piegadat kiverei skabekli un aizver durvis aizmugure. Plausas, parspragstot no sapem, izspiez veco gaisu un konvulsivi ievelk jaunu gaisu.
Oho, var kadu bridi atpusties. Uzvalka dators noteica, ka ieksa esosajam cilvekam temperatura ir zem normas, un iesledza apkuri. Man tirpa pedas un plaukstas. Asinis tiek suknetas caur sasalusajiem kapilariem. Ceru, ka ieksejie bojajumi nav kritiski.
"Paldies, Venera," es patiesi pateicos virtualajai meitenei.
"Esi laipni gaidits," vina vesi atbildeja.
"Kur talak?" es jautaju, uzmanigi nepamanot vinas toni.
"Kugu terminologija uz leju," vina atbildeja, "iespeja civiliedzivotajiem, pa kreisi."
Es aizgaju prom no letes. Uzvalka ir iebuveta magnetiska aiztures sistema, tapec vareju parvietoties sev ierastaja veida. Iedegas virziena bultina uz kiveres stikla, gluzi ka kada spele. Zem bultinas paradijas uzraksts: "2347 soli lidz merkim." Man likas, ka tie ir kadi divi kilometri. Uz Zemes parasts cilveks so attalumu, nesvistot, veiks divdesmit lidz trisdesmit minutes.
Seit kosmosa katrs solis tika papildinats ar papildu darbibam: magnetize, sper soli, demagnetize, tad atkal magnetize, sper soli, demagnetize. Un ta jau divi tukstosi tris simti cetrdesmit reizes.
Tukstos judzu gars celojums sakas ar pirmo soli. Ja nem vera, ka kiniesi pec dazadam aplesem bija aptuveni trissimt lidz trissimt sesdesmit solu vai standartizeti piecsimt metri, tad mans cels neparprotami bija daudz isaks.
Solis, vel viens solis, vel viens solis. Klusums bija nomacoss. Smadzenes zemapzina gaidija metalisku skanu no katra sola. Bet kosmoss kluse. Lai parraiditu skanu, ir nepieciesams gaiss, un kosmosa ar to ir problemas. Gruti bija ari ar orientieriem un to uztveri. Kreisaja puse peldeja monotoni stativi ar kriomiega kapsulam, bet labaja puse tiesi tadi pasi stativi ar kapsulam. Nobraukto attalumu vareja novertet tikai pec pakapeniski dilstosa solu skaititaja zem bultinas.
Es tiesam nevelos doties kosmosa. Mana galva iesavas doma un negribeju iet prom. Cik cilvekam seit viss ir svess. Es nesaprotu visus tos, kuri sabaz savus likus planos kosmosa kugu cilindros un dodas nezinamaja. Zinama mera varu samierinaties ar zemes celotaju velmi atklat jaunas zemes. Sarezgitakajos apstaklos izdzivosanas varbutiba neparprotami ir lielaka par nulli. Kosmosa pat tadas varbutibas drupatas netiek noverotas.
Radiacijas sensors saka pikstet. Izskatas, ka reaktors jau ir tuvu.
5. nodala. Saule rokas
Sensora pikstosa skana mani pat saka kaut ka iemidzinat. Man nacas sev atgadinat, ka nevaru aizmigt – tu nosalsi. Mans tukstos judzu celojums beidzas masivu durvju prieksa. Uzraksts uz durvim skaidri liecinaja, ka tadiem neliesiem ka man vajadzetu iet garam. Uz durvim ar lieliem sarkaniem burtiem bija rakstits “Reaktora nodalijums”, un tiesi zem ta bija labi zinama radiacijas bistamibas zime. Pa labi no durvim atradas vadibas panelis.
Seit izskatas pec inzenieru genija. Vini nelava man klist apkart. Nez kapec iekseji baidijos, ka bus jauna sistema ar skenesanas elementiem. Es pat negribeju izkapt no skafandra, lai uzliktu plaukstu uz skenesanas panela un novietotu aci zem tiklenes skenera. Viss, kas jums bija jadara, bija ievadit pareizo kodu. Problema bija ta, ka, protams, es nezinaju kodu. Un tagad ko es varu darit?
Skiet, ka vienmuliba mani ir notrulinajusi, bet man ir paligs. Varbut to vajadzetu pardevet par “klavierem krumos”? Ne, pec tam jus varat nekavejoties atmest, Venera man to noteikti nepiedos.
"Venera," es saucu, "saule, paradiet sevi." Parsteidzosi, vina paradijas uzreiz. Vinai ir loti apmierinata seja. Vai tava virtuala draudzene ir izsalkusi pec komplimentiem? Kas tie vinai ir? ne tikai zinatniska fantastika, bet ari romantiskie romani? Lai gan, kapec es to daru? Ja, katra otraja, ja ne pirmaja zinatniskas fantastikas gramata ir kada milestibas linija. Kur es iederos?
– Ko tu gribi? – vina jautaja. Ne, es uzzinasu, kas tiesi vinu ir macijis, un kaut ka, kad vina bus loti dusmiga, es iesitu vinai pa seju.
"Es tev iedosu durvju kodu," es vinai atbildeju tada pasa toni.
"Viens, divi, tris, cetri, pieci," vina leni teica, izrunajot katru vardu. Vai vini ir pilni ar jokdariem simulacijas nodala? Labi, es noverteju joku no filmas “Spaceballs”.
– Vai man butu japajoko, atbildot par kodu uz koferi? – es vinai jautaju.
"Ak, Vasilijs ir pazistams ar kosmosa humora klasiku," vina mani atkal kircinaja. Pedejo piezimi atstaju bez atbildes un ar skafandra resno pirkstu pa vienam uzmanigi nospiedu vinas teiktos ciparus. Panelis turpinaja mirdzet sarkana krasa. Es neizpratne paskatijos uz Veneru, un tad panelis parsledzas uz zalu. Durvju sparni saka lenam slidet viens no otra. Ja, vini seit ilgi kavejas. Drosi vien tapec, lai apmekletajam butu laiks kartejo reizi beidzot izlemt, vai vinam vajag doties uz so elli.