Zem zvaig??u ku?a sp?rna
Шрифт:
Radiacijas sensors piksteja kaut ka atrak.
– Venera, ka ar radiaciju, man seit nav lieku ziveru, bekerelu, peleko un rentgenu? Preteja gadijuma es sasniegsu merki, un muskuli nokritis no maniem kauliem, ”es katram gadijumam precizeju.
– Vasilij, jus esat radioaktivitates eksperts. Vai tev labi gaja skola? – Vinas komunikacijas maniere saka mani pamazam sasprindzinat. Nez vai vinai iestatijumos ir kads slidnis, kas atbild par sarkasma pakapi. Lai gan, iespejams, ta bija karma, kas mani nokluva. Daudzi cilveki man teica, ka es ar viniem sazinos ta, it ka vini butu garigi atpalikusi. Tagad es to grabu. Jums jaapstajas un lenam jaskaita lidz desmit. Viens divi tris cetri pieci Sesi Septini Astoni Devini Desmit. Dzili ieelpojiet un dzili izelpojiet.
"Es nedzirdeju atbildi uz savu jautajumu, Venera," es vinai atgadinaju.
"Uhh, kads tu esi garlaicigs Vasilijs," vina teica, uzmetot virtualas lupas, "vai neviens tev neteica, ka vini ar meitenem ta neruna?"
Kungs, dod man speku.
– UN? – velreiz noskaidroju.
"Pagaidam starojums seit ir normals," vina snaca man seja.
– Vai jus varetu precizet? – Es neatpaliku.
"Pabeidzot nepieciesamos pasakumus, trisdesmit minusu laika radiacijas deva neparsniegs apstarosanas slieksni atomelektrostacijas personalam, kas strada ar jonizejosa starojuma avotiem," vina sacija.
– Venera, ar ko tu tagad runa? "Man ir japaskaidro vienkarsi, ar pirkstiem," es centos vinai mierigi paskaidrot, "cik ilgs laiks ir vajadzigs, lai, ka jus teicat, notikums un kads kaitejums manai veselibai bus. ar?”
"Paredzamais notikuma ilgums ir aptuveni 24 stundas ar letalu iznakumu," vina klusi atbildeja.
Es apklusu. Gribejas mazliet zveret un gaudot. Tad ar uzvalka cimdu uzsitu sev pa kiveri. Nejauki simulacijas izstradataji. Biju jau tik loti pieradis, ka saku domat, vai kolonisti, pateicigi par dzivibas izglabsanu, uzcels man pieminekli. Reiz es noskatijos filmu “Armagedons” un vienu sekundi sajutos ka Bruss Viliss.
Tad tas pat kluva kaut ka aizskarosi. Si loze nonaks kadam citam un vinam tiks uzcelts piemineklis, bet, ja tas notiks ar mani, tas bus tikai virtuali. Labi, vel viena nave, viena mazak.
"Svin, Susanin," es paveleju Venerai.
Bulta atkal paradijas kiveres stikla prieksa.
– Trase ir izbuveta. Pec piecdesmit soliem pagriezieties pa kreisi,” kiveres iekspuse atskaneja pazistama balss.
Stomp, stomp, stomp baby. Es staigaju un dungoju pie sevis. Klusums kaut ka lika man pat trakot. Vienigais veids, ka aizbegt, bija tava balss. Acimredzot Venera uzskatija savu uzdevumu par pabeigtu un atkal pazuda. Es gaju pa koridoru. Sanos dazreiz bija durvis bez identifikacijas plaksnem. Vai nu vini krapas ar simulaciju, vai ari patiesiba uz sim durvim vel nebija identifikacijas zimju.
Sekojot navigatora noradijumiem, vispirms nogriezos pa kreisi, tad vel pec simts soliem pa labi, un tad vel pec septindesmit cetriem soliem sasniedzu marsruta beigu punktu. Es ieskreju jaunas durvis. Uz sim durvim atskiriba no visam ieprieks redzetajam bija uzraksts. Uzraksts vestija: "Reaktora vadibas telpa." Tiesi tapat – zale, nevis telpa, nevis vadibas telpa, bet vienkarsi zale. Iztele uzreiz uzzimeja divanu, kafijas galdinu un televizoru, kas parklaja visu sienu. Man bija japiespiez sava griba, lai padzitu apsestibu un atgrieztos realitate. Realitate mani sagaidija ar kartejo kombineto sledzeni. Es nolemu, ka esmu visgudrakais, un apnemigi ierakstiju to pasu kodu. Sistema domaja, mirkskinaja sarkani un pat kaut ka sarkastiski pazinoja: “Atlicis viens meginajums. Ja tiek ievadits nepareizs kods, durvis tiks aizslegtas." Man palika auksti.
– Venera, kads seit ir kods? – es praktiski iekliedzos.
Tulit atkal paradijas Venera.
"Pieci, cetri, tris, divi, viens," vina atkal leni un skaidri teica kodu secibu.
Tie neliesi! Es sajutu tiesi savas muguras smadzenes, ka tehniki un Makss tagad skatas uz mani un smejas. Un atkal liek likmes uz to, cik ilgi es izturesu, pie kada parbaudijuma izlauzisu. Es pagriezos un paspiedu duri gaisa. Protams, vareja negriezties, bet duru kratisana pret sienu – tas jau smarzo pec vajprata.
Es atgriezos pie blokesanas panela un saku ievadit kodu. Mums ir jakontrole sevi. Ar pedejo numuru es mazliet steidzos, un mans pirksts uzvalka cimda aizkera blakus esoso pogu. Es sastingu ar pirkstu piespiestu pie pogas. Par manu muguru parskreja nodevigs vesums. Es pat jutu, ka par manu roku noskrien zosada un visi mati uz tas sacelas stavus.
Sistema domaja muzigi. Tad vina beidzot piekapas un iesledza zalo gaismu. Durvis nosvila un lenam atveras. Izskatas, ka man jau rodas klumes no parslodzes. Kas ir snaksana vakuuma? Bet smadzenes, skiet, domaja citadi, un manas ausis visu laiku, kad durvis slideja, bija skaidri dzirdama snaksana. Interesanti, cik daudz reala laika jau esmu bijis kapsula?
Uz vajam kajam es iekluvu reaktora vadibas telpa. Reiz televizora redzeju atomelektrostacijas vadibas telpu. Seit viss bija sakartots lidzigi. Radas jautajums: kapec? Tad es sapratu, ka esmu jau daudz dzirdejis par kolonistu garo miegu, kas ilga visu lidojumu. Ka komanda stradas saja laika? Mums jajauta Venerai.
– Venera, ka tiek planots apkalpes darbs lidojuma laika? – Es vinai uzdevu jautajumu.
"Pulksteni, kas ilgst menesi pec Zemes laika lidojuma pirmaja un pedeja posma," vina atbildeja, "parejo laiku, tapat ka kolonisti, pavadis kriomiega." Izeja ir iespejama tikai arkartas gadijumos. Kuga galveno lidojuma laiku kontroles maksligais intelekts.
– Tapat ka tu? – ES jautaju.
"Varetu teikt, mans vecakais bralis," vina atkal jokoja.
– Tatad, tiri teoretiski, apkalpe vares izsedinat kolonistus un atgriezties majas? – uzdevu jaunu jautajumu.
"Tiri teoretiski ja, tiri praktiski ne," vina atbildeja, "saskana ar misijas planu, zvaigznu kugim, nonakot planetas Teagarden b orbita, vajadzetu ieklut blivajos atmosferas slanos un izslakstities." Nakotne planots izmantot kuga konstrukcijas toposas apmetnes vajadzibam.
"Ja, es neko nedomaju par kuga dizainu," es godigi atzinu, "kopuma acimredzams risinajums ir izmantot sadu gatavu konstrukciju apjomu mierigiem nolukiem."
Kamer es runaju, es mazliet atjedzos. Un vins paskatijas apkart uzmanigak. Zale bija neparprotami pielagota darbam skafandros – plasas ejas starp atseviskam darba stacijam. Labi, atputies un ar to pietiek.
"Paveli Veneru," es teicu savam paligam.
"Nac surp," vina parcelas uz vienu no darbstacijam. Es piegaju vinai klat.
"Si ir galvena operatora darba vieta," turpinaja skaidrot Venera, "tagad jums ir javeic virkne darbibu, lai izslegtu kodolreaktoru.
– Un tad mes varam to palaist? – Es precizeju, – es domaju – vai tas vispar ir paredzets dizaina?