?auno garu akad?mija, jeb Ne??l?gu mekl?jumu s?rija
Шрифт:
– Tu mani atstaji!
Vampirs paskatijas uz mani ar vienaldzigu skatienu un ka passaprotami teica:
– Draudzigs atbalsts nav piemerots visos gadijumos. Tie ir vilkaci. Piedod, bet es nejauksos ar vinu alfa, pat ja vins tev uzbruk pilnmeness laika.
– Alfa?
– Stingri sakot, ne. Kamer tevs dzivo, vins ir tikai mantinieks. Bet bars jau karajas – visi saprot, ka kadreiz Laur Kingarra bus alfa.
– Kingarra? – es atveru acis ar vel lielaku izbrinu. – Vieteja grafa dels?
– Nu ja. Tagad ej pie letes un izvelies, ko edisi brokastis. Seit nav kalpu.
Tur ejot un panemot paplati, atdarinot citus skolenus, nodomaju. Bet lidz sim neviens nav izteicis nevienu uzvardu! Tas, iespejams, ir vel viens raditajs, ka dzimumam seit nav nozimes. Tapec ari man nevajadzetu ar to lielities. Un kam mums vajadzetu izradities? Kingarra mantiniekam sava zeme ir liels svars. Un te, kaut kur citur, macas pasas Majestates tresais dels. Nav neviena, ar kuru jus varetu sacensties statusa! Mums jaludz Norai – lai vins parada princi, jo tas ir sausmigi interesanti. Piedavatie edieni izskatijas edami, bet es izvelejos tikai omleti ar skinki un kumelisu uzlejumu. Un, kad vina devas atpakal, Nora vairs nebija pie galda! Tas bija apbedinosi un kartejo reizi vilsanas vienigaja seit sastopamaja pazina. Bez Noras es pat paietu garam princam, vinu nepazidama, un vispar uzreiz klust kaut ka rapojosi. Un saja nedraudzigaja vieta nav tik viegli izveidot citus sakarus.
Bet man nebija laika pabeigt brokastis, kad man blakus apsedas divi cilveki – puisis un meitene, loti lidzigi viens otram. Es priecigi atbildeju uz draudzigajiem smaidiem. Un es tulit iepazistinaju sevi, ka tas bija ierasts seit:
– Tialla, Dabas magijas fakultate, pirmais kurss.
– Mes redzam, ka tas ir dabiski! – meitene parsteigta atzimeja. – Tapec vini ieradas! Ka jus tikat mums garam, ja esat parasts mirstigais?
Vini pasi bija gerbusies zila. Es atri sapratu:
– Vai tu esi no burvestibas?
«Nu ja,» soreiz puisis atbildeja un iepazistinaja ar sevi:
Ja ta padoma, draudzigums seit nav biezi sastopams, tapec meginaju atcereties vardus un izdomaju, ko teikt, lai vini rit mani apsveicinatu. Mirks un Mirna izturejas bez vilkaciem raksturiga agresiva spiediena un bez elfu piekapigas manieres. Turklat tie bija cilveki; mana gadijuma butu divaini ieskaut sevi tikai ar vampiriem. Bet, pirms es paspeju kaut ko runat, manu uzmanibu piesaistija troksnis no vairakiem galdiniem. Paskatoties tur, es biju apmulsusi. Paris sedeja uz garas galda virsmas, kas paredzeta astoniem cilvekiem. Es paskatijos tuvak un atkal samulsu. Tas nebija paris, bet gan skolenu grupa, kas glastija viens otru tiesi uz galda, uzmanigi parvietojot skivjus uz malu. Meitene diezgan skali vaideja, kad puisis zem vinas svarkiem ielika vinai roku starp kajam un tur kaut ko darija. Bet tas nebutu tik slikti, ja taja pasa bridi cita meitene ar lupam nebutu pieskarusies vina biksu musai. Un vins piecelas ta, lai vinai butu erti.
Visspilgtakais saja situacija ir tas, ka neviens, tostarp citi studenti vai kafejnicas darbinieki, sai akcijai nepieversa ipasu uzmanibu. Es piespiedu sevi noverst acis no nepiedieniga skata, sanemos un uzmanigi jautaju:
– Un kada fakultate ir dzeltena krasa?
Mirna skali iesmejas par manu reakciju:
– Seksologijas fakultate, protams. Cik jauki tu nosarkusi! Vai si ir pirma reize, kad redzat, ka inkubi un succubi sazinas?
Ik pa bridim skatiens draudeja atkal aizslidet uz vulgaru ainu. Mani vadija neparvarama zinkariba: vai vini tiesam seit, daudzu liecinieku klatbutne, varetu sakt viens otram novilkt drebes un lauties kaislibai? Un seit mans tevs mani atsutija no kardinajuma? Ja, seit tu izdarisi vienu neveiklu kustibu un ar muti attapsies starp puisa kajam!
Bet manu uzmanibu piesaistija cita studente, ari zila krasa – burvju fakultate. Vins gaja ar paplati un sastinga si kermena jucekli prieksa, kas joprojam bija drebes:
– Vai nevari sagaidit lidz vakarinam? Vispirms nokaitiniet visus, un tad mums bus jaskaita lekciju minutes. Satracinat!
Tomer tas tika teikts bez dusmam. Inkubs, neiznemis roku no meitenes svarkiem, atbildeja ar tadu pasu jautru izaicinajumu:
– Kas ir iemesls, kapec mes neizpildijam majasdarbus? Tu vai nu pievienojies, vai lauj mums vismaz kaut ka sagatavoties.
Meitene peksni izlieka visu kermeni, izpletot augsstilbus vel platak. Bet tas puisim zilaja lika tikai pasmieties. Vins gribeja sedet pie viena galda, uz malas, bet Mirks uzsauca burvei:
– Nac pie mums!
Un inkubators ari pec zvana apgriezas – vins ieraudzija mani un galedaji nolaizija lupas. Un vins pameta to, ko vins darija, panakot draugu zila krasa. Meitene vinam kliedza ar acimredzamu neapmierinatibu:
– Ka ar majasdarbiem?!
«Mes pabeigsim ar pirmo lekciju,» atbildeja inkubators, nepagriezoties.
Un vini abi apsedas pie musu galda un par to pacela vel vienu kreslu.
– Jauna meitene? Cilveks? Kapec ne zila krasa? – burvis uzdeva paredzamu jautajumu, kamer vina izvirtusais draugs galedaji paskatijas uz mani.
Man bija jaatgriezas pie galvenas legendas:
– Es esmu feja. Bet te nav fakultates…
Es pats nevareju atraut acis no rokas, ko inkubators sniedza man. Ta pati roka, kas pirms minutes kaut ko mekleja zem meitenes biksem. Neskatoties uz manu apjukumu, vins iepazistinaja ar sevi:
– Janos, Seksologijas fakultate. Bet jus to jau esat redzejis pats. Tresais kurss, kas pats par sevi ir kvalitates garants,» vins piemiedza aci.
Vina seja bija loti aicinosa: brunacaina, brunmataina ar burvigu smaidu. Bet es fiziski nevareju piespiest paspiest izstiepto roku. Tapec vina satvera daksinu un izlikas nemanam. Izspiests:
– Tialla.
Un ar acs kaktinu es piekeru vinu pacelam pirkstus pie deguna un ar baudu snaca. Parejie pie galda smejas, bet es nevareju attureties un sasmejos. Cereju, ka visi to uztvers ka reakciju uz aukstu omleti. Visparzinams fakts, ka so sudu interese tikai sekss: tie ir vinu sazinas, energijas iegusanas, attiecibu kartosanas un kopuma izdzivosanas veidi. Tacu visiem ir zinams ari tas, ka lauties savai butibai ir dargak. Incubi neinterese nekas cits ka vinu galvenais uzdevums. Tapec dabiskais riebums nebija ilgi jagaida. Janosu mana reakcija nesamulsinaja, bet, gluzi otradi, skita, ka ta pievienoja sajusmu:
«Ko jus darat sovakar, Tialla?» Vai es varu aicinat jus pievienoties man, um, gatavojot loti svarigu majsaimniecibu…
– Nevar! – Es nevareju to izturet. – Man jau ir randins! Ka vinu sauc… Alfa, luk!
Burvja smiekli mainija manu uzmanibu, un tikai tagad es atcerejos vina klatbutni. Vinam bija melni mati un tumsi zilas acis – tonis pret toni ar akademisko uniformu. Man nepatika vina launie smiekli ar nelielu sarkasma piegarsu, tapec es izaicinosi paskatijos uz vinu un teicu pec iespejas mierigak: