?auno garu akad?mija, jeb Ne??l?gu mekl?jumu s?rija
Шрифт:
«Es negribeju aizvainot tavu draugu ar atteikumu, es tikai izteicu faktus.»
Vina skatiens kluva verigs:
– Nodeviba ar inkubu netiek uzskatita par nodevibu. Alfa vilkaci nevar but tik stulbi, lai to nezinatu. Vai ari alfa matite ir tik stulba?
Es uz bridi zaudeju savaldibu, bet lidz sim nekad muza nebiju saukta par sievieti.
– Izvelieties savus izteicienus!
«Paskaties uz savu sejas izteiksmi, alfa matite.» Pat vins tevi neglabs, ja turpinasi uzvesties ka pilniga kuce.
Es parasti izcelos ar atturibu, bet vienkarsi nebiju pieradis pie sadas izturesanas, tapec kluvu arvien dusmigaks, kaut gan meginaju vardus izrunat vienmeriga toni:
– Es atkartoju, izvelieties savus izteicienus.
«Es velos, lai es varetu tos izveleties pirms katra sakuma.»
Es esmu hercoga meita! Un, ja kads var apvainot mani, tas ir tikai pats hercogs! Tacu sapratusi, ka jau pirmaja diena demonstret raksturu ir nepiedienigi, vina piespieda sevi nomierinaties un piebaza sev vel vienu omletes gabalinu. Nav laba doma ar kadu strideties jau no pasa sakuma, pat ja tas to ludz. Negaiditi man paliga naca Mirna:
– Iniran, vina ir jauna. Vins vispar neko nezina, cik es saprotu!
Es aizrijos un klepoju. Inkubuss man lidzjutigi paglaudija pa muguru. Uzreiz parvertejot visu situaciju, es velreiz paskatijos uz burvi:
– Atvainojiet, jusu augstiba. Mans uzliesmojums bija nepiemerots.
Vins pacela tumsas uzacis, bet tad nespeja nesmaidit un teica:
– Jus neko drosi nezinat, jo atceraties par statusiem.
– ES atvainojos. Tev jasaprot, ka es vel neesmu pieradusi…» es no inerces teicu.
Man bija gruti vinu pat nosaukt varda. Gadiem ilgas etiketes apmacibas nav viegli atcelt. Vins var nemantot troni, bet vins ir valdosas dinastijas tresais dels! Un kadu dienu vins klus par visas valsts Augstako Magu. Ta mes satikamies, ka es gribeju. Zel, ka tados apstaklos. Un vina rupjiba joprojam parsniedza pieklajibas robezas:
«Klausies, alfa matit, tu seit neizdzivosi, ja vien neuzbazisi savu augstpratibu dupsi.» Tu ar riebumu skaties uz inkubu, tu lozna man prieksa, kaut ari nemaz nezini par manam spejam. Ja turpinasiet, pat jusu alfa jums nepalidzes. Ja jus par vinu nemelojat.
Tagad man nemaz negribejas est. Es piecelos kajas, panemu paplati, tik tikko atturejos no ierunasanas, bet speju mierigi un vesi pateikt:
– Jauku dienu visiem.
«Labi…» Janoss atbildeja, un es praktiski jutu, ka vina skatiens megina tikt zem maniem svarkiem.
Neraugoties uz silto dienu, es no visa kratijos, it ka no vesuma. Ja es sodien uzrakstisu vestuli savam tevam, vins vienkarsi netices! Kurs gan tadam ticetu? Ka skoleni viens otru aizrauj tiesi kafejnica. Skiet, ka karalisko asinu princis loti ciesi sazinas ar inkubatoriem un sucubi un ir rupjs pret parejiem. Ja, mans tevs, iespejams, nolems, ka es izdomaju garas pasakas, jo es negribeju seit nakt!
Akademiskaja eka es viegli atradu dekanatu, kur mani loti sirsnigi sagaidija: iedeva karti un paskaidroja, kur talak doties. Par laimi, piestaja ari rektors:
– Ak, kur tu esi? Nac, es jus iepazistinasu ar grupu personigi.
Pec tam, kad Nora pieversa tam uzmanibu, tagad ari man likas, ka nekromants pec kaut ka smird. Kaut kads nepatikams mitrums. Bet es, protams, biju pateicigs par palidzibu adaptacija no vina puses.
Skatitaju pulka pulcejas daudz cilveku – visi, ari skolotaja, bija gerbusies zala. Elfus ir viegli atskirt no talienes – tiem vienmer ir gari, taisni, sniegbalti mati. Smailas ausis jau ir papildu, bet ne tik skaidrs pieradijums. Rektors Colets rupji iegruda man sanos, liekot man doties uz kapnes centru dela prieksa. Un, tiklidz vins sagaidija pilnigu, ieinteresetu klusumu, vins pazinoja:
– Si ir Tialla, jauna jusu grupas skolniece. Vina nav elfs, ka redzams, bet pasaku magijas katedra akademija tika likvideta jau sen. Tomer es loti ceru, ka jus vinu sagaidisit ka savejo! Profesor Nainnillidan, neesiet parak bargs pret vinu. Dodiet tai laiku, lai pierastu.
Profesors, elfs acimredzama vecuma, pasmaidija un nolieca galvu rektora prieksa. Un tad vins man pamaja virziena, gandriz ka dejas zests, sakot, izvelies vietu.
Un es jau jutos nevieta! Ja, man bus vajadzigs pus semestris, lai tikai atceretos vina vardu, ko lai saka par parejo? Kamer profesors klusi runaja ar rektoru, es ienemu tuksu vietu prom no parejiem. Bet vina uzleca, kad rektors Colets kliedza:
– Lairinidissa! Ko tu sev atlauj?!
Es paskatijos uz saniem un ieraudziju vienu elfu sezam elfam klepi un aktivi rosamies. Pec kliegsanas vina uzreiz parcelas uz blakus esoso kreslu un meginaja attaisnoties:
– Rektors Colets! Vai redzejat, ko inkubators sodien darija edamistaba? Man joprojam reibst galva!
Rektors sarauca pieri:
– Tada ir vinu butiba, to vajag saprast un pienemt!
Tomer profesors labsirdigi pasmineja un maigi iejaucas:
– Rektora kungs, esiet iecietigaks. Visiem jauniesiem ir sada daba. Bet,» vins paskatijas auditorija un stingrak piebilda:
Minetais Koliandrins nekaunigi iesmejas:
– Paldies, profesor Nainnillidan! Tu mani burtiski izglabi!
Acimredzot ari seit nevajadzetu gaidit sapratigus lemumus no macibspekiem. Vini to panema parak viegli! Ar katru minuti attels izskatijas arvien nomacosaks. Bet tikmer man blakus peksni apsedas cits elfs:
– Sveiks, es esmu Anaela.
«Sveika,» es piespiedu pasmaidit, nezinot, ko vel gaidit. – Tialla.
«Tavs vards ir skaists, piemerots pat elfam.» Bet tumsi mati ir rapojosi.
Mani mati bija blondi, bet, protams, ne to pasu platina toni, kadu var atrast tikai vinu rases parstavjiem.
– Tatad es neesmu elfs!
«Tas, protams, ir slikti, ka ne visiem ir paveicies piedzimt vienam no mums,» vins noputas un pec tam pieliecas man tuvak, lai saktu konfidencialu cukstu: «Bet es jums atklasu noslepumu – mans varonis… vecvecvecvectevs bija virietis. Ne-elfu asinu piejaukums, ka vairums seit. Vienigais tirasinu te laikam ir skolotajs.
Es velreiz paskatijos uz Anaelu. Nekas, sakot no vinas platina matiem lidz loti gaisi pelekajam acim, par to neliecinaja. Tad kapec tadas atzisanas? Bet skita, ka vins ir aizrauts. It ka nabaga puisis jau sen butu gribejis runat, bet tikko atrada istas ausis: